Archive for novembris, 2010

That’s how it is

novembris 26, 2010

Advertisements

Steiga

novembris 24, 2010

Tagad sākas tas posms, kad mācībām jāpievēršas arvien nopietnāk. Kāpēc tik agri? A, nu tāpēc, ka no jaunā gada jau būsim LU Datorikas fakultātes studenti, ne PPMF vairs. Tas kaut kādā dīvainā veidā nozīmē arī to, ka sesija mums jānokārto jau līdz Ziemassvētkiem. Tātad, tāpēc šogad tik agri jāsāk domāt par mācībām.

Iepriekšējās 2 dienās pamazām atklāju sev Adobe Illustrator jaukumus, visa grafiskā domāšana jāievirza mazliet citādākā filozofijā, nevis ņemu otu un bliežu, bet sākumā izdomāju, ko gribu, un tad domāju, kā to smuki un pakāpeniski un kādiem paņēmieniem sadalīt sastāvdaļās. Te mazliet ieskatam bildīte, kas tā arī nav tikusi pabeigta:

Ja runājam par skolu, tad šobrīd zinu jau 2 cilvēkus no manas šābrīža fakultātes, kuri aktīvi blogerējas, vienai meitenei sanāk diezgan labi, ne pārāk sen sāka, bet daudzsološi gan. Otra savukārt raksta regulāri, bet kaut kā ļoti naivi un bērnišķīgi. Pārlasu, bet nav man.

Par domām – jāsaka, ka brīžiem domāju par to, ka… ja nu viss ir skaisti meli? Ne pārāk sen man likās, ka tā arī ir. Bet tad manas sazvērestību teorijas tika izskaidrotas pavisam ikdienišķi, un varbūt pat ticami zināmā mērā. Nē, es esmu es un patiess, tas tā ir, un tā tam būs būt. Bet par apkārtējiem – ir kaut kas tāds, kas man liek ik pa brīdim atgriezties pie pagalam neticamiem variantiem. Laikam jau kādreiz paši neticamākie un neiespējamākie no tiem ir piepildījušies, tādēļ esmu “par 67% vidējais latvietis, tikai aizdomīgāks”.

Vispār – varbūt kādam ir darāms kāds darbs, kurš varētu būt saistīts ar kādām tehnoloģijām vai tehniku, bet būtu arī dinamisks un radošs, un kuru varētu darīt students paralēli mācībām un praksei? Laba alga pat nebūtu primārais faktors, galvenais, ka gribu darīt kaut ko tādu, kas man pašam interesētu ne tikai kādā noteiktā darbalaikā. Kaut vai… Jebkas.

Viens darbs galā, tagad kaudze citu priekšā

novembris 18, 2010

Nu ko, pēc ilgas klusēšanas atkal gribu runāt.
Pēdējās nedēļas cītīgi strādāju pie projekta darba, un nu varu svinīgi teikt – pabeigts! Liels prieks par pārsteidzoši produktīvu sadarbību – negribu teikt neko sliktu, bet līdz šim tas bija saliedētākais un efektīvākais grupas darbs, ko esmu piedzīvojusi. Darba laikā nebija neviena strīda, neviena ideja netika vienkārši atmesta, bet gan no tās uzbūvēta pilnīgāka. Tiešām negribu teikt neko sliktu, bet ticu, ka savā kursā tik akurāti un līdzeni vis neietu.
Un nu tas ir pabeigts! Rīt tik jāiet iesniegt projekts un pēc tam nosvinēt bārā. Titullapa izskatās šādi:

Pagājušo nedēļu grupa no trim meitenēm (t.i.mēs) devāmies uz jauniešu klubu, lai novadītu vienu improvizācijas teātra sesiju/mēģinājumu. Sanāca nu tā, nu tā – bet toties pieredze strādāt ar norvēģu bērniem, kam jau viss rokās iedots un vēl pa virsu uzbērts.
Bet pieredze imigrantu bērnu nometnē bija fantastiska! Labi, no sākuma, kamēr uzskatījām, ka mums būs jāstrādā ar 20-30 gadīgiem vīriešiem, kas izliekas par 16-17 gadīgiem tīņiem (jo nepilngadīgajiem bēgļiem lielākas priekšrocības un mazākas iespējas tikt aizsūtītiem atpakaļ). Un šie puiši nebūt neizskatījās pēc visdraudzīgākajiem pasaulē – mums, divām baltām meitenēm. Bet radās izdevība darboties ar meitenēm (no 70-80 bērniem – “bērniem” – tikai 16 ir meitenes… par ko tas liecina?), ko arī izmantojām. Un viņas bija tik gudras… un radošas. Vispār lieli potenciāli šajā nodarbībā mirdzēja. Divas dienas nevarēju gulēt, jo gribēju atgriezties, izveidot nodarbību plānu un strādāt ar viņām. Diemžēl bērni šajā bēgļu centrā nevar uzturēties ilgāk par 3-4 nedēļām, tad jādodas tālāk… uz kurieni, viņi paši nevar atbildēt.

Tā nu es šeit sēžu, skatos, kādu filmu gribu redzēt (jo man ir brīvais laiks!), vai varbūt grāmatu lasīt (kas nav saistīta ar traumām, teātri vai imigrantiem!)… Un cenšos neiespaidoties no tiem negatīvajiem rakstiem, ko varu apskatīt ierastajās lapās – arī šeit. Ceru, ka ar jums un jums (un jums) viss galu galā būs kārtībā, un drūmās domas aizmirsīsies, darot ko lietderīgu un patīkamu.

Nu jā, un apsveicu Latviju svētkos!

Bezmiega naktis I

novembris 12, 2010

Sūdi sākas tad, kad cipariņi rāda 4:14, bet jāceļas ir, kad tie paši cipariņi rādīs 8:00. Jūtos es diezgan pārguris, bet tas klikšķis, kad aiziet bezapziņa un sākas miegs, nenotiek nu nekā. Laikam vecums nāk, kad nevar aizmigt tad, kad vajag. Tāds sačakarēts dienas režīms, kad naktī parādās griba kaut ko darīt, principā – vienalga ko – ballēt, neballēt, skatīties MTV Eiropas award’us vai neskatīties.

Runājot par mūziku, saistībā tieši ar tiem Eiropas awardiem – man patīk, ka Linkin Park ir augšāmcēlušies, nav tā, ka man ļoti patiktu viņu mūzika, bet paši čalīši tagad tādi nopietnāki palikuši. Un man diezgan labi iet pie sirds The Catalyst, bet Waiting For The End mierīgi varētu neeksistēt, atvainojiet, nulle. Catalyst kaut kas ir. Par šo pašu runājot – joprojām nevaru saprast Bībera iegūto best male performance apbalvojumu, jo – nu, labi, lai viņš ir, teiksim, mazu meiteņu popa karalis vai YouTube karalis, vienalga, bet labākais vīrieškārtas izpildītājs? Es pasmējos 🙂 Tāpat arī joprojām nesaprotu, kas ir Miley Cyrus, un kāpēc tāda skaitās populāra, nesaprotu arī kādēļ Paramore ir pie alternative (labi, es nezinu kas tas vispār ir, bet tas viens gabals, kas apbalvošanā skanēja, bija ļoti popsīgs). Labi, atstāsim visu šito mierā laikam 😀

Vispār es jūtos diezgan skumjš, lai arī dzīve, kā šķiet, vairs nestāv uz vietas, vai nekrīt dziļā ielejā. Viss notiek, daudz darba, tā ņemšanās sāk pamazām atgādināt trekno gadu steigu un laika trūkumu. Laikam jau tas būs piektdienas efekts, bet vairāk arī tad neko neteikšu. Man pat šķiet, ka es pats gribētu piektdienas vakarā vienkārši labi atpūsties no visa šī, pasēdēt mājās, bet tas tomēr nemaina lietas būtību, jo jebkurā gadījumā ir patīkami apzināties, ka tiec gaidīts un nevis otrādi.

Ak, jā, ja Jūs vēlaties biežāku komunikāciju (jo ar Jums visiem diemžēl ikdienā parunāties nesanāk), būsiet laipni gaidīti manā oficiālajā vītera kanālā, tas tākā būtu šeit, vai bloga labajā maliņā. Tur tādas mirkļa idejas vai saucieni pēc taisnas tiesas vairāk 🙂 Kāpēc nerakstu pietiekami bieži? Kā jau redzi – man šobrīd ir pelēkais rudens periods, plus, domas ir aizņemtas ar ko mazliet citu, bet es ceru, ka tas cīniņš par ietekmi manā galvā kādreiz būs galā, un tur beidzot valdīs relatīva kārtība.

Vēl es sāku neieredzēt daudz no mūzikas, par kuru te ļoti daudzi fano, bet es to ielidinu bēdīgi slavenajā kategorijā “Ne cepts, ne vārīts”, jo kam gan ir vajadzīgi gaudojoši mēsli, forma bez satura, mūzika mūzikas pēc, bez idejas, bez jēgas. Nezinu, es tādus sūdus izturēt nevaru. Tas ir tāpat kā dzīvot savu dzīvi bez ātruma, trakuma un garšas. Bet lai jau, ja Jums tīk.

Vēl gribēju teikt – Fuck you, fucking fucks! Bet tas tikai tā – piešaut asumiņu, haha. Čau, līdz nākamai reizei!

Labākais spogulis ir manas meitenes acis

novembris 4, 2010

Čaulabvakar, paceļoju pa YouTubes nebeidzamo, bet autortiesībām pārmākto valstību. Pilnīgi nekontrolējami. Tā teikt, sērfojot.

Gribu padalīties ar kaut ko no atrastā. Man jau šķiet, ka repot latviski ir ļoti ekskluzīvi, bet vajadzīgi.

Tātad:


%d bloggers like this: