Archive for Decembris, 2010

Ak, jūs

Decembris 30, 2010

Veltījums nenoskaidrotām (-ai) personai.

Dārgās lauku princeses! Beidziet uzvesties kā idiotes, savāciet savu pilnīgi nepamatoti mītiskos augstumos sakāpušo ego, paskatieties uz sevi, novērtējiet savu dzīvi, un sēdiet uz lauriem. Un necentieties tur ievilkt nevienu citu, izņemot sevi, dārgās. Tā tā godība paiet, ak, vai, diemžēl neviena vista pār pasauli nevalda, jo, hmm, prātu bišķiņ vajag.

Nevajag jau uzreiz apvainoties, tā taču katra paša brīva izvēle, haha.

Labi, pietiks dzejot. Šovakar.

Ziemassvētki 2010

Decembris 27, 2010

Pēc ilgāka laika ierados mājās, sagādājis dāvanas Rīgā, lai vismaz kaut kāda īpašāka noskaņa, nevis tā, ka dāvanas iegādātas piemājas veikalā, beigu beigās vismaz man jau točna bija interesanti – piemēram, staigāt pa stacijām ar milzīgu JYSK maisu, kurš pilns mīkstu guļammantu, un tas nebija vienīgais.

Beigu beigās gadījās visādi, gan smieklīgi, gan ne pārāk, “saklāj gultu” jociņš gan jau vēl kādu laiku būs aktuāls, lai arī tas bija tikai ķirsītis tortei. 😀

Tomēr vislielākā dāvana laikam bija sajust to, kā ir būt kopā ikdienā ar viņu. Tā vienkārši, tas, no kā pārējie cenšas izvairīties – ikdiena, ūūū. Jā, mums var teikt, ka nebija bijis ikdienas, šie Ziemassvētki to ļāva baudīt, protams, protams, jāpateicas arī sesijas dieviem. 🙂 Bet, redzi, tagad no šīm īslaicīgām ikdienas sajūtām būs divtik grūti atkal atteikties, pieņemt, ka ikdiena kopā laikam ir vienmēr nelieli svētki, kaut kas ļoti īpašs.

Tagad tad jau paliek vecjaungada vakars/nakts, svētku jomā vismaz.

Tu nekad nebūsi mana

Decembris 17, 2010

Esmu te. Tu esi tur.

Smieklīgā izmisumā gaidu, kad satikšu tevi, kad mēs varēsim atrasties vienā telpā, un viens uz otru skatīties, bez steigas, un runāt par neko vai par vissvarīgāko. Lēnā garā skatīties šaušalīgi romantiskas filmas, nedomājot par tām 2 stundām, ko no mūsu kopīgi pavadāmā laika izsvītro šī filma. Galu galā pamosties no rīta kopā, kad kaut kur fonā skan Radio 101.

Strīdēties par to, kurš izslēgs gaismu istabā, un par to, ko ēdīsim pusdienās. Kopā doties uz lētām ballēm un ideāli justies divvientulībā, reizē radot neizsakāmu prieku nabaga baumotāju un aprunātāju varenajai kopai. Doties uz teātri, doties pie labajiem draugiem ciemoties.

Cienīt vienam otru, un nevis to, ko dara un grib pārējie. Spēt vienam otru novērtēt un uzticēties. Spēt otram nelikties slikti.

Vai mēs savos prātos neradām kaut kādu aizdomīgi lielisku ilūziju? Kas mums īsti ir – nespēja atrast laiku būt kopā, spļāviena attālums vienam no otra, kuru neviens negrib veikt, un katram savi pasākumi? Kāpēc?

Neizpratne, ilgas un skumjas. Jā, bet varbūt labāk nekā katastrofa un bezjūtu attiecības.

Mājas, mīļās mājas

Decembris 15, 2010

Hm, esmu atpakaļ no savas internacionālās izpriecas.

Īpaši daudz ko nerakstīju pa šiem 4 mēnešiem – laikam neesmu blogu cilvēks, jo tā vietā, lai vienkārši izbaudītu notiekošo, nesēžu pie datora un nepierakstu jaunumus. Varbūt tas nav labākais veids, kā saglabāt atmiņas, bet toties efektīvākais, lai tās izdzīvotu.
Protams, pilna galva ar laimīgiem notikumiem… pilna sirds ar sajūtām, cilvēkiem.. hah, liekas, esmu kļuvusi emocionālāka pa šo laiku – vai vienkārši nebaidos tāda būt. (Ak nē, daži nodomās, VĒL emocionālāka?)
Bet tomēr… tie, kas vēl nav izmantojuši iespēju kur aizbraukt un pamācīties, dariet tūlīt pat! Nenožēlosiet! Vienīgā skumjā lieta ir – atgriezties. Pamosties no skaista sapņa, kurā ir iespēja būt pilnvērtīgam cilvēkam, un atnākt atpakaļ šeit, skaistajā realitātē, kas spiež ar savu depresīvo būtību.
Bet nē – arī šeit ir labi. Man nav, ko teikt.
Annyway – šis tik tāds ātrs ierakstiņš. Man nav, ko teikt. Kad atgriezos, pirmo dienu pavadīju asarām acīs – tiešām viss beidzies? Nē, es gribu vēl! Bet esmu laimīga, ka satikšu savus tuvos cilvēkus mājās. Prieks atgriezties mijās ar vēlmi palikt skaistajā sapnī.
Man pietrūks Oslo.

Asaras, kurām neviens netic

Decembris 4, 2010

Pēc ilgiem laikiem atkal biju savā kādreizējā skoliņā. Uz pasākumu, nekas ārkārtējs, bet šķita, ka to apmeklēt varētu būt laba doma, jo šī pasākuma viens no vadītājiem bija brālis, kā arī vēlme pavadīt laiku kopā ar jauku cilvēku. Pasākumam pat nebija vainas, varbūt mazliet pārspīlēti ilgs, bet neko, mūsdienās cilvēkiem ir problēmas uz kaut ko koncentrēt savu uzmanību, kas ilgāks par 30 minūtēm. Nu, man jau arī.

Mani iespaidi, ko es tur redzēju? Mēģināšu hronoloģiskā secībā, sākot ar ierašanos.

Ieejot skolā, neviens neķer aiz rokas, un policija arī netiek saukta. Nespēju uzreiz pazīt, vai sieviete, ko ieraugu netālu no durvīm ir Zigrīda, vai nav. Sen nav redzēta. Zigrīda manā laikā bija cilvēks “no reālās dzīves”, strādāja par garderobisti, un viņas vārdu krājums bija košāks nekā vispieredzējušākajai ģimnāzijas literatūras skolotājai. Pietam divās valodās. Tātad garajos starpbrīžos mēs ar Zigrīdu bieži mēdzām runāties. Viņa arī bieži piesedza dažādas nelikumības, kas notika skolā. Nu, sapratāt. Pēc pasākuma mēs ar Zigrīdu vēl pārmijam pāris teikumus, “kā mēs toreiz…”.

Nākamais, ko pamanīju – visur stilā ir viens un tas pats – “Normunds Rutuls/Barbara Streisand”, “Aļona”, un pārējie skaņdarbi, bez kuriem neiztiek neviens pasākums. Nu neko!

Tomēr pats galvenais – ja mēs bijām kaut cik piezemēti, vēl tādi pus/post Padomju cilvēki, kompleksaini, pieklājīgi utt., utt., tad tagad jau iet vaļā pilnā sparā, ir cilvēki, kas kaut kādas pašapliecināšanās vai sava ego apmierināšanas dēļ, ir gatavi darīt to, ko es saucu par kāpšanu pāri līķiem – lai aizkustinātu skatītājus, runā tiek iepītas runātāja žēlošanu ieslēdzošas sastāvdaļas, tiek salkani pasniegti ziedi vecākiem, jā, un grib jau, lai visi ticētu. Nē, vēl jāpamācās līdz īstas kuces līmenim, jaunkundz, vēl jau Tevi atšifrē. Kāpēc gan ziedus kā pateicību saviem vecākiem vajag pasniegt šādā pasākumā, un vispār – kāpēc tas jādara publiski? Nuja. Tā nesmuki sanāk, censties izsist no tā sev kādu labumu.

Vēl pamanīju, ka ir arī cilvēki ar kaut kādām oriģinālām idejām, no pašu veidotajiem video varētu izcelt divus, vienu tieši ar jau pieminēto ideju, otru – ar tehnisko izpildījumu, kurš bija patiešām uz goda. Nebūtu jau slikti, ja šos video varētu ievietot YouTube vai Vimeo.

Bet tā, kopumā, ir jau arī lietas, kas nemainās – aizmugurē sēdošie asprātīgo komentāru izkliedzēji, piemēram. Tas man šķiet pat pozitīvi, jo piedod pasākumam dzīvumu. Otra lieta, kas nemainās – cilvēku čukstošie komentāri, kas tiek uzticēti (parasti) blakussēdošajam draugam/draudzenei – “Ō, rekur viņš/viņa, tas ir tas/tā, kuram ar viņu/viņu bija šitas un tas”, “A rekur viņa/viņas draudzene/draugs!” un tādā garā, šādi čuksti nepasaudzēja arī mani.

Vēl lielai daļai jauniešu ir visai klišejiska un vienāda domāšana, tā domāšana, kas notiek tad, kad ir jāimprovizē, jāatbild bez iepriekšējas sagatavošanās. Bet man jau pašam arī tāda. Toties uz šī fona jauki izceļas tie, kam domāšana vienkārši ir fascinējoši citādāka.

P.S.

Visādam gadījumam piefiksēšu vēl to, ko šodien pateicu skaļi. Ja mana eksistence, pastāvēšana, mana dzīve būs kādam apgrūtinājums, tad es neredzu traucēkļus šādu eksistenci izbeigt.

Now you do what they told ya!

Decembris 2, 2010

Es laikam sapratu, kādēļ Rage Against The Machine pagājušajos Ziemassvētkos tika “izvēlēti” par galvenajiem konkurentiem kaut kādiem one hit wonder’iem disciplīnā “pirktākais Ziemassvētku hīts”. Man vajadzēja tikai apmēram gadu, bet tik tālu nu būtu. Jā, nopietni, pirms gada es to dziesmiņu, kas beigās laikam arī bija pirktākais Ziemassvētku hīts, noklausījos, bet tā arī nesapratu, kas tur īpašs.

Klausoties Toma Grēviņa un DJ Aspirīna veikumu 2010. gada Positivus ballē (nebiju!), pievērsu uzmanību fragmentiem no “Killing in the name”, un Līcī iegādājos vairākus skaņdarbus. Man patīk, un man patīk, ka man patīk! Nu, labi, pavisam mazliet:

Seriously, kāpēc es 5 gadus atpakaļ par šo nezināju NEKO?

Manam fantastiskajam superduetam, kurš šobrīd sastāv no Eminem’a un Mensona, laikam pievienojas vēl daži cilvēki 😀

Runājot par Eminem – pēc n reizēm noklausoties “Recovery”, mans mīļākais gabals albumā ir “25 to life“. Klausieties, vērtējiet, var jau būt, ka mana gaume ir pilnīgi sūdaina un nekāda. :p Vēl gribu pieminēt dažas lirikas no “You’re never over”, ko ievēroju:

Matter of fact it was just the other night, had another dream about you
You told me to get up, I got up and spread my wings and I flew
You gave me a reason to fight, I was on my way to see you
You told me nah Doodi you’re not layin’ on that table I knew
I was gonna make it, soon as you said think of Hailie, I knew
There wasn’t no way that I was gonna ever leave them babies, and Proof
not many are lucky enough to have a guardian angel like you
Lord I’m so thankful, please don’t think I don’t feel grateful, I do
Just grant me the strength that I need, for one more day to get through
So homie this is your song, I dedicate this to you
I love you Doodi

Kā tas izklausās?

Tas pagaidām arī viss, mans iPod’s šobrīd citās uzticamās rokās, parasti mūzikas pārspriedumus uzticu viņam, šoreiz jums palaimējās, jaukumiņi! 🙂

Ā, ko es daru? Vispār man brīvā laika nav, tāpēc šodien paņēmu brīvdienu, drīzāk gan piespiedu kārtā, bet – rezultāts jau ir viens un tas pats.


%d bloggers like this: