Archive for the ‘dziiviite’ Category

Bench apavi vīriešiem

marts 21, 2012

Ja ir interese par aizejošās sezonas Bench apaviem, iesaku aplūkot zemāk esošo PDF failu. Man pašam ar to nav nekāda sakara, padodu info tālāk.

Apavu piedāvajums Bench

Diivaini, taa gadiijaas

jūlijs 26, 2011

taatad. 6.juulijaa saaku stopeet no Riigas uz Liepaaja-Klaipeeda-Kaunja-Varsava-Krakova-Viine-Bratislava-Praaga-Cimelice-Praaga-Nurnberga-Frankfurte-Kjelne-Liege-Antverpene.
Taatad cauri Lietuvai,Polijai,Austrijai,Slovakijai,Cehijai,Vaacijai liidz Belgijai.

Un paslaik atrodos Orval, netaalu no Francijas robezas, straadaaju kaa briivpraatiigais vietaa, kuraa cilveeki brauc no visaam pasaules valstiim mediteet, dziivot dabisku dziivi, eest tikai un vieniigi vegaanu paartiku.

Un man nav ne jausmas, kad un kaa es tiksu maajaas.

Imagine that!

Iespaidīgi

jūnijs 12, 2011

P.S. Nepiekrīti man, labi. Bet es no tā nemainos kā cilvēks, ko pazini pirms tam.

Tiem, kam depresīvais uznācis

maijs 6, 2011

Laimdota

aprīlis 10, 2011

Pietrūkst dzīves, kas lika justies, ka esmu cilvēks.
Tad, kad bija, par ko ēst, un tad, kad nebija, bija, ko ēst.

P.S. Un nebija jādzer alus, lai nāktu miegs, kad nevar aizmigt.

Ah, un vēl

marts 24, 2011

Aizmirsu piebilst.

Sen neesmu bijusi draugos. Apskatījos vecos paziņas. Pilnīgi smiekli nāk, kā mana vecuma un vecākas meitenes cenšas izcelt savu seksapīlu, apvijot kājas ap durvju stenderi.
Nezinu pretējā dzimuma viedokli, bet man šķiet diezgan nožēlojami šādi pašapziņas celšanas mēģinājumu pasākumi.

Hey, wood folk!

marts 24, 2011

Nu ko, esmu veiksmīgi noslēgusi vairākas lietas savā mūžā.
Pirmā ir – pēc divu dienu pilna darbalaika bērnu nometnē, tepat, fakultātes telpās, esmu izcietusi eksāmenu saziņā ar krievvalodīgajiem 10-13 gadus jaunajiem cilvēkbērniem. Krieviski runāju kā dažs labs arābiski, bet nu, kaut kā galā tikusi esmu. Eh, bet nu… vienīgā lieta, par ko ļoti pārdzīvoju, ir – kad puisis apceļ meiteni, un man viņš kaut kā jānorāj, bet māku to darīt tik latviski, un viņš latviski ņebumbum… nekas labs nesanāk. Cieņu pret neveiksmēm un aizej ar paceltu galvu 😀

Rīt galapasākums ar sagatavošanās darbiem vakara priekšnesumam un atvadām. Šķiet, ka pēc pasākuma mani gaidīs mīļotais Lāčplēsis, kas nomierina un iepriecina mani jau kopš trešdienas vakara.

Vēl esmu noslēgusi savu atmešanas semināru divu dienu garumā. Šodien visam esmu atmetusi ar roku. Turpināšu vēlāk.

Kas vēl? Beidzot esmu saņēmusi ziņu no labsirdīga drauga Čehijā, kas solās atbraukt ciemos pēc sava bakalaura aizstāvēšanas. Ballīte! Un par to ļoti priecājos, jo, cik apskatījos visādus iespējamos ceļošanas variantus, iznāk, ka lētāk ir vienkārši stopēt. Ja kādam ir zināmi lēti maršruti Rīga-Prāga-Rīga, dodiet ziņu! Pašlaik lētākais, ko esmu atradusi, ir ap 70-80 Ls, bet ceru, ka uziešu ko Ryanair price līdzīgu, kaut viņi tādu ceļojumu nepiedāvā.

Un iedomājieties vien, tikai mēnesis, un es atkal satikšu savu mīļoto! 😀 Jā, tieši tā, jo tas ir smieklīgi un satriecoši vienlaicīgi. Sen neesmu jutusies kā 18gadniece, bet ir patīkami, ka ir kāds, kurš par Tevi domā kā par princesi, jo vēl nav paspējis no manis pārgurt. Ar savu taktisko un pedagoģisko pieeju teju visam savā dzīvē, izņemot cīņā ar savām atkarībām no kafijas un cigaretēm, varu viegli kādu aizbiedēt. Toties konflikti tiek risināti saskaņā ar sociālās psiholoģijas konfliktoloģijas nodaļas pamatprincipiem. But it works!

Bet nu ko. Atkal esmu apēdusi apmēram 175 gramus šokolādes un izdzērusi (šoreiz) divus aliņus. Un otro reizi skatos When in Rome krievu valodā, kaut tas man neuzlabos valodas zināšanas. Toties varu teikt, ka šie bērni ir dzintara gabaliņi, tiešām brīnišķīgi un sirsnīgi, vien tik ilgi, kamēr izturies pret viņiem kā līdzvērtīgiem. Un tik ilgi, kamēr esi jauka persona. Un tik ilgi, kamēr spēj atrast kaut ko tādu, kas liek viņiem koncentrēt uzmanību uz tevi. Un vien tik ilgi, kamēr… nu, jā, katrā ziņā – ugunskristības ir notikušas.

Vēlu atpūtas pilnu vakaru un labu ziņu pirms gulētiešanas!

Meanwhile in Mahima

janvāris 30, 2011

Mājas, mīļās mājas

Decembris 15, 2010

Hm, esmu atpakaļ no savas internacionālās izpriecas.

Īpaši daudz ko nerakstīju pa šiem 4 mēnešiem – laikam neesmu blogu cilvēks, jo tā vietā, lai vienkārši izbaudītu notiekošo, nesēžu pie datora un nepierakstu jaunumus. Varbūt tas nav labākais veids, kā saglabāt atmiņas, bet toties efektīvākais, lai tās izdzīvotu.
Protams, pilna galva ar laimīgiem notikumiem… pilna sirds ar sajūtām, cilvēkiem.. hah, liekas, esmu kļuvusi emocionālāka pa šo laiku – vai vienkārši nebaidos tāda būt. (Ak nē, daži nodomās, VĒL emocionālāka?)
Bet tomēr… tie, kas vēl nav izmantojuši iespēju kur aizbraukt un pamācīties, dariet tūlīt pat! Nenožēlosiet! Vienīgā skumjā lieta ir – atgriezties. Pamosties no skaista sapņa, kurā ir iespēja būt pilnvērtīgam cilvēkam, un atnākt atpakaļ šeit, skaistajā realitātē, kas spiež ar savu depresīvo būtību.
Bet nē – arī šeit ir labi. Man nav, ko teikt.
Annyway – šis tik tāds ātrs ierakstiņš. Man nav, ko teikt. Kad atgriezos, pirmo dienu pavadīju asarām acīs – tiešām viss beidzies? Nē, es gribu vēl! Bet esmu laimīga, ka satikšu savus tuvos cilvēkus mājās. Prieks atgriezties mijās ar vēlmi palikt skaistajā sapnī.
Man pietrūks Oslo.

That’s how it is

novembris 26, 2010


%d bloggers like this: