Archive for the ‘Par dzīvi’ Category

Same old, never same old

marts 25, 2017

Ir 2017. gads, vai kādu Google vēl atved uz šo dārgumu krātuvi?

Šis ieraksts top 5 gadus pēc pēdējā maznozīmīgā ieraksta manā blogā.

Pēdējie 5 gadi ir bijuši intensīva darba piepildīti. Varu tikai minēt, kādu iespaidu tas atstājis uz domas dziļumu.

Aktuālā mūzika:

Your face will melt off

februāris 3, 2012

Atstājiet kuslos, nevarīgos un slimos, pametiet nosprāgšanai slinkos, kas paši neko pasākt nevēlas. Novērsieties no tiem, kam mūždien kaut kas jāgaida. Atstājiet sapūt.

Jā!

janvāris 29, 2012

Piezvani man naktīs, sūti man nešpetnas sms vakaros, sūti sevi pie manis ar nešpetniem nolūkiem. Un es Tev nepateikšu kā tas beigsies, pasaku tikai kā sāksies. Redzi, mēs tik bieži nedarām lietas, ko mums, ak, vai, kā vajadzētu darīt. Baumas, kautrīgums un miegs. Trakas lietas!

Es neesmu viss tas, ko jūs, iespējams, domājat, nē, es visu daru patiesi un bez aprēķina. Mana sirdsapziņa šajā jomā ir tīra.

Par dzīves lietām

Oktobris 25, 2011

Nekad nebiju domājusi, ka kaut ko tādu rakstīšu.
Ir bijušas visāda veida attiecības – šādas un tādas, ar lielākiem un mazākiem sapņiem un cerībām, ar reālu laimi un iedomātu, ar prieku un skumjām, ar greizsirdību un kontroli, ar bērnišķīgu maigumu.
Un, ticiet man, katru reizi es gribēju, lai viss būtu labi un šīs attiecības būtu rožainas un jaukas līdz mūža galam. Un, loģiski, cilvēki ir dažādi, un kādā brīdī saproti, ka vairs nespēj ar otru būt kopā. Lai nu kurš to saprot pirmais un pēdējais, lai nu kuram būtu puņķi un asaras, un pārdzīvojumi, kas sola mainīt visu atlikušo dzīvi, un tā… dzīvo tālāk.
Parasti kaut kā sanāk vispirms nolemt, ka kādu gadu vairs neielaidīsies nekāda veida attiecībās, kad jau pēc pāris nedēļām (neliekas pārsteidzoši vienkārši?) kāds aicina to the dark side. Un pēc pāris mēnešiem vai neesi izturējis un ielaidies attiecībās, par kurām, šķiet, viss jau pašā sākumā skaidrs. Protams, nekas nav skaidrs un viss izvēršas savādāk kā plānots, kaut gan agrāk vai vēlāk visām izrādēm pienāk gals.
Un tā es pirms gada ielaidos attiecībās, pret kurām sākumā pretojos un tik skeptiski izturējos. Un domāju – nebūs.
Un tagad man ar lielu pārsteigumu jāsaka – ir!
Un pēkšņi šis ne-ideālais cilvēks, kā sākumā domāju, šķiet tik perfekts savos trūkumos un priekšrocībās. Un arī es neesmu ideāla, un tas tiek pieņemts. Un ir iespējams pateikt visu, un klusēt par visu, un sapņot par visu, un, lai ko arī kāds no mums nedarītu, tas šķiet tik iederīgi, tik dabiski. Un, vai varat iedomāties, nekad iepriekš nebiju jutusies tik brīva. Un pirmo reizi ir tā sajūta, ka… tā ir jābūt. Tā tam vienmēr bija jābūt. Tā ir, tā vienmēr ir bijis.
Un nekad nebiju domājusi, ka kaut kas tāds var notikt. Nekad nebiju domājusi, ka gribu kādam pateikt, cik labi es jūtos. Jo šķiet, ka tas, ko daru, ir labi, un cilvēks, ar ko esmu kopā, ir tas, ar kuru man vienkārši jābūt kopā. Lai cik tas absurdi no malas neizklausītos. Un lai cik muļķīgi tas neliktos lasītājam, kas lasa šo un prāto, par ko ir stāsts.
Stāsts ir par laimi. Es esmu laimīga. Esmu tiešām laimīga, un to jūtu tā kā nekad nebiju jutusi. Tā, it kā aklais sāktu redzēt (ai, starp citu, es tagad arī redzu! Bet tas ir cits stāsts).
Es jūtu, ka dzīvoju, un lietas var mani nomākt, bet tās nespēj mani padarīt nelaimīgu. Nespēj mani aizmest tur, kur agrāk biju, neapmierināta ar ceturtdaļpasauli.
Tagad es smagi strādāju, lai būtu tur, kur man ir jābūt, kur jūtos tik iederīga un īpaša. Pēkšņi visa pasaule liekas gaiša un aicinoša, un visas idejas šķiet reālas, un visi sapņi – īstenojami.

Un varbūt es pirmo reizi mūžā varu pateikt, ka esmu laimīga ar to visu, kas man ir.

Notikumu īss atstāsts

Septembris 28, 2011

Sākumā ieslēdziet mūziku, tad lasiet tālāk.

Var jau nojaust, ka ir/bija radusies iespēja pastrādāt man interesējošā jomā, noteikti var piebilst, ka vasaras sākumā pabeidzu LU un iestājos RTU DITF “datorsistēmās” iekš LDI, kur arī šobrīd pavadu daudz sava laika.

Jāatzīmē, ka pagājušajā nedēļā uzrakstīju atlūgumu darbavietā, ar ko sākumā saistīju dažus man atvēlētos tuvākos gadus, paralēli mācībām. Jā, iemesli tam bija vairāki, bet 2 svarīgākie – kopš studiju sākšanās RTU, nevarēju vairs sevi veltīt darbam tik daudz, lai izsekotu “lielai bildei” – kas notiek un kāpēc. Otrs iemesls – strādājot uz pusslodzi atalgojums vairs nenosedza transporta un veltītā laika vērtību.

Arī pamatskolas klases salidojums rosināja šādas tādas pārdomas, kas pēc tam tika nodejotas ar izturīgākajiem ex-klasesbiedriem. Paldies Jurim un Mikum par pasākuma menedžēšanu!

Šobrīd dzīvoju tālāk un izbaudu mazliet brīvā laika, kas radies, aizejot no darba.

Un kas jauns jums?

I’m good, I’m gone

Septembris 8, 2011

Lai arī no rīta ceļoties 6:30 reizēm gribas nokrist vienalga kur un aizmigt, tomēr rezultējošā sajūta ir gluži laba.

Izvēles un lēmumi

augusts 8, 2011

Tad, kad šķiet, ka kādā situācijā nu gan nekādas izvēles iespēju nav un nebūs, šīs izvēles parādās. Dzīve sastāv no izvēlēm, izvēles veido dzīvi. Tu nevari būt “pa pusei stāvoklī”, tāpat nevari dzīvot bez izvēlēm.

Otra īpašība šīm izvēlēm ir tā, ka tad, kad šķiet, ka viss ir beidzies, viss patiesībā tikai sākas.

Trešā piebilde skan – ja tu kaut ko patiešām, ar visu savu būtību gribi – rīkojies! Jo, nē, citādi nebūs labi.

Atziņas: tava pagātne ir daļa tevis

jūlijs 25, 2011

Viss, ko esi darījis, nāks tev atpakaļ. Gan labs, gan slikts. Pietam īsi pārskatāmā nākotnē. Un mainītās lomās. Formātā 1:1, tikai tu to izjutīsi desmit reizes stiprāk, jo tas notiks ar tevi. Bet šo ironiju sapratīsi tikai in the long run – atskatoties pagātnē pēc tam. Sauc to par karmu, sauc kā gribi.

Atziņas: svētdienas rīta prātojums

jūlijs 24, 2011

Dievs dod mums to, ko it kā vēlamies visvairāk, lai mēs saprastu, ka tas nemaz nebija tas, kas patiesībā vajadzīgs.

Zinām un nezinām

jūlijs 6, 2011

Interesanti, vai izšķirošā mirklī es, neskatoties ne uz ko, teiktu “labi, nāc taču šurpu” vai teiktu, lai vācies prom momentā? To mēs it kā zinām, bet tai pat mirklī – nezinām.

No sapņu stāstiņiem – šonakt sapņoju, ka man zināma meitene grib, lai es draudzējos ar kaut kādu citu meiteni (vai vismaz sēžu pie viena galdiņa un dejoju), tad es sadusmojos un, ejot prom, pagriezos tās, man zināmās, meitenes virzienā un izpildījos – parādīju žestu, ar kādu, khemm, makšķernieki norāda mailītes izmēru (tā kā sprīdis un attālums starp īkšķi un rādītājpirkstu apmēram 7-10 cm) un teicu, norādot uz gaisu starp īkšķi un rādītājpirkstu – “mums ar viņu ir, lūk, tik daudz kopīga!”


%d bloggers like this: