Posts Tagged ‘laime’

Par dzīves lietām

Oktobris 25, 2011

Nekad nebiju domājusi, ka kaut ko tādu rakstīšu.
Ir bijušas visāda veida attiecības – šādas un tādas, ar lielākiem un mazākiem sapņiem un cerībām, ar reālu laimi un iedomātu, ar prieku un skumjām, ar greizsirdību un kontroli, ar bērnišķīgu maigumu.
Un, ticiet man, katru reizi es gribēju, lai viss būtu labi un šīs attiecības būtu rožainas un jaukas līdz mūža galam. Un, loģiski, cilvēki ir dažādi, un kādā brīdī saproti, ka vairs nespēj ar otru būt kopā. Lai nu kurš to saprot pirmais un pēdējais, lai nu kuram būtu puņķi un asaras, un pārdzīvojumi, kas sola mainīt visu atlikušo dzīvi, un tā… dzīvo tālāk.
Parasti kaut kā sanāk vispirms nolemt, ka kādu gadu vairs neielaidīsies nekāda veida attiecībās, kad jau pēc pāris nedēļām (neliekas pārsteidzoši vienkārši?) kāds aicina to the dark side. Un pēc pāris mēnešiem vai neesi izturējis un ielaidies attiecībās, par kurām, šķiet, viss jau pašā sākumā skaidrs. Protams, nekas nav skaidrs un viss izvēršas savādāk kā plānots, kaut gan agrāk vai vēlāk visām izrādēm pienāk gals.
Un tā es pirms gada ielaidos attiecībās, pret kurām sākumā pretojos un tik skeptiski izturējos. Un domāju – nebūs.
Un tagad man ar lielu pārsteigumu jāsaka – ir!
Un pēkšņi šis ne-ideālais cilvēks, kā sākumā domāju, šķiet tik perfekts savos trūkumos un priekšrocībās. Un arī es neesmu ideāla, un tas tiek pieņemts. Un ir iespējams pateikt visu, un klusēt par visu, un sapņot par visu, un, lai ko arī kāds no mums nedarītu, tas šķiet tik iederīgi, tik dabiski. Un, vai varat iedomāties, nekad iepriekš nebiju jutusies tik brīva. Un pirmo reizi ir tā sajūta, ka… tā ir jābūt. Tā tam vienmēr bija jābūt. Tā ir, tā vienmēr ir bijis.
Un nekad nebiju domājusi, ka kaut kas tāds var notikt. Nekad nebiju domājusi, ka gribu kādam pateikt, cik labi es jūtos. Jo šķiet, ka tas, ko daru, ir labi, un cilvēks, ar ko esmu kopā, ir tas, ar kuru man vienkārši jābūt kopā. Lai cik tas absurdi no malas neizklausītos. Un lai cik muļķīgi tas neliktos lasītājam, kas lasa šo un prāto, par ko ir stāsts.
Stāsts ir par laimi. Es esmu laimīga. Esmu tiešām laimīga, un to jūtu tā kā nekad nebiju jutusi. Tā, it kā aklais sāktu redzēt (ai, starp citu, es tagad arī redzu! Bet tas ir cits stāsts).
Es jūtu, ka dzīvoju, un lietas var mani nomākt, bet tās nespēj mani padarīt nelaimīgu. Nespēj mani aizmest tur, kur agrāk biju, neapmierināta ar ceturtdaļpasauli.
Tagad es smagi strādāju, lai būtu tur, kur man ir jābūt, kur jūtos tik iederīga un īpaša. Pēkšņi visa pasaule liekas gaiša un aicinoša, un visas idejas šķiet reālas, un visi sapņi – īstenojami.

Un varbūt es pirmo reizi mūžā varu pateikt, ka esmu laimīga ar to visu, kas man ir.

Trešdienas vakarā

Oktobris 20, 2010

Stāvēju zem dušas un domāju. Pazīstu visādus cilvēkus, kuri man it kā liekas laimīgi, mēdzu viņus apciemot, un tajās reizēs liekas, ka “ne ko pielikt, ne atņemt”, viss ideāli un tā. Tāda holivudiska laime ar naudumājusievuģimeni. Īstenībā, dušā es sapratu, ka liela daļa no tā ir tīrais teātris, lai radītu iespaidu, ka atbilsti laimes definīcijai, tev nav problēmu un tā tālāk. Visa realitāte tiek piekrāsota, uzlabota un tā. Un pēc tā paša tiecas jebkurš cilvēks, lai arī tu dzīvotu Padomju laika būrī, tik un tā sabiedrībā centīsies izskatīties labāks, bagātāks un laimīgāks, jo tā vajag. Vecrīgas bāros izmetīsi 50 Ls par vakaru, un ar vēsu ģīmi, kaut arī tā ir tavas algas ceturtā daļa, un pēc tam savā Padomju laika būrī ēdīsi makaronus un pelmeņus, lai tikai galus savilktu kopā. Un Tu nevienam nesūdzies par savu sūdīgo dzīvi, tā vietā centies pārējiem iestāstīt cik viss ir greit, kādas jaunas iespējas tevi gaida, rekur, jau rīt no rīta – jauna mašīna un paaugstinājums. Un nomirsti savā Padomju būrī nelaimīgs, ka visa tava dzīve sastāvējusi tikai no izlikšanās un veiksminieka tēla sabiedrībā.

Kam tas dirsā ir vajadzīgs? Tikai tad, kad mēs otram varēsim bez žēlošanās un kauna pateikt, ka mana dzīve šobrīd sucks, tikai tad mūžīgajam riņķadancim ar feikas laimes stutēšanu un kultivēšanu būs pienācis gals, un tu jutīsies krietni labāk nekā “nesot to, ko nevari celt”.

P.S.

Sveicieni pastāvīgajiem lasītājiem. Arī Tev, jā!

Šaraks sasita bembi

marts 15, 2009

Es neesmu laimīgs. Es esmu nelaimīgs. Mašīna kaut kur tālu no mājas. Vēl reibst. Es tak skatījos reklāmu un visu vakaru dziedāju – nejauc bākā kokteili. Un apsvēru ideju nodzīt (arī) matus un biedēt cilvēkus 😀
Jēkabpils hesītim nav ne vainas. Nē. Ir vainas, bet tīri ciešams.
Tiem, kas vēl nemāk lasīt – randomā bilde no ēdaknas.kom

piektdienas vakariņš

augusts 29, 2008

vai zini, kas ir patiešām fascinējoši – ir piektdienas vakars, tu esi neizgulējies, nedaudz vēlies atpūsties, bet sagurums par lielu. paziņas sauc ārā – bet nē. acis krīt ciet. visam pa virsu – jāgaida, kad māsa uzveiks zaļo pūķi, un varēs braukt tai pakaļ. ko tikmēr darīt? dzīt muļķi, jo gulēt būtu stulbi iet 😀 iet. iet man labi! 😀


%d bloggers like this: