Posts Tagged ‘lauki’

Ar riteni pretī saldējumam!

augusts 2, 2010

Šorīt biju uzlikusi modinātāju uz 9:30, lai, kamēr vēl nav tik karsts, varētu pakrāmēt malku. Bet vai jūs zināt, kā notiek ar tiem, kas nestrādā un tāpēc diena sākas ap vieniem dienā un vēlāk? Kamēr izvēlos no gultas, kamēr nomazgāju vakardienas traukus un paēdu brokastis… Oo, jau 10:30!
Izdomāju, ka gribu saldējumu. Paskatos saldētavā… zemenes, upenes un gaļa. Nē, ko lai dara? Tuvākais veikals no maniem laukiem ir 5 km attālumā… Ai, ko tur, braukšu ar riteni.
Sataisos, paņemu riteni un braucu. Starplaikā uzzināju, ka kabūzī, kur tiek slēpts divritenis, ar pāris kastēm un dēļu gabaliem ir apspiests lapseņu spiets. Baisi.
Braucu… pirmo reizi šogad. Ja neskaita nieka 2 km, ko nobraucu Dobelē, lai redzētu, kā paziņa vāc sienu ar traktoru 🙂
Ziniet, cik patīkama sajūta, ka brauc 5 km turp un pieci atpakaļ pa akurāti smilšainu un bedrainu ceļu, un zini, ka tavi vaigi ir koši sarkani kā tomātu sula? Un tas pārdevējas smīns, kad viņa saprot, uz ko spējīgs laucinieks, lai saņemtu kārumu?
Toties tagad man ir 2 cigoriņu saldējumi! Nu, vienu jau apēdu. Eju krāmēt malku!

Sezonas noslēguma grill-čills laukos.

augusts 23, 2009

“Imagine all the girls,
Ah ah, ah, ah, ah, ah, ah, ah.
And the boys,
Ah ah, ah, ah, ah, ah, ah, ah.
And the strings,
Eee, eee, eee, eee, eee, eee, eee, eee.
And the drums, the drums, the drums, the drums, the drums, the drums, the drums, the drums, the drums, the drums, the drums, the drums.”

Šīs vasaras otrais fests mazaisss laukos, pie dabas. Šoreiz bija citādāk kā parasti. Žēl, protams, ka daži jau pašā sākumā atlūza (darbs, brauciens ar velosipēdu un tml. iemesli), tomēr mazaisss un Pēteris turēja godam, pietam Pēteris šķiet ir mainījies uz labo pusi. Vispār labs pasākums, tikai šoreiz visu pavada naudas trūkums… Pasākums bija izdevies.

Un pēc tam…

jūlijs 27, 2009

…viņš ierubīja simtiem reižu klausīto Mensonu, un turpināja domāt tālāk. Un tas darbojās kā labs katalizators, noliekot viņu pozīcijās – “ej dirst, celtniek, es zinu, kas ir boot sektors”. Un arī sīkie iet dirst.

No vienas puses ir tie sīkie, kas paši neko nav izdarījuši [daudz tādu], kuru vecāki strādā, apģērbj, paēdina viņus; bet paši sīkie tikmēr iztaisās par “īstajiem” biznesmeņiem – vāļājas pa pludmalēm, runā ar uzpūstu pompu utml. Mani tas, protams, neskar, jo es visus viņus sūtu dirst principā. Bet pašu sīko sabiedrībā tas ir pats glamūrs, pats krējumiņš. Da tu vari atsaukties uz mani, es pazīstu lielākās daļas sīko vecākos radiniekus, tāpēc no problem. Mēs bijām foršāki! Nu nah spēlēt līdzi normālo cilvēku stulbajiem jaunuļiem?

Nākamā tēma. Attiecībā par Rīgu – es nepukstu, ka man pēc mēneša, nē, ātrāk, jābrauc uz turieni dzīvot/ mācīties. Tagad esmu brīvdienās. Man tur patīk. Tāpēc es izdarīju secinājumus – kas varētu par problēmu būt cilvēkiem, kas pukst, cik ļoti viņi negrib braukt atpakaļ uz Rīgu mācīties:

a) savā miestā kāds tevi pazīst, bet Rīgā ir 200 tādi kā tu, tu nevienu neinteresē. Karoč provinces sindroms. Nemāk izcelties lielāku cilvēku masu apstākļos. Lauciskums;

b) mājās palika draugs/ draudzene. Īsi un konkrēti – ko tad viņš dara, ka palika? Taksists kārtējais?

c) nav draugu Rīgā. Nu, te komentāru nebūs.


%d bloggers like this: