Vilciena romances

Ir dienas, kad vilciens ir tas, kas vajadzīgs. Tā ir kustība, aiz loga jaukas ainavas, austiņās laba mūzika, bet vēl labāk – Stārskijs un Hačs klēpja izmēra digitālo datu apstrādes ierīcē. Brīžiem parādās kādas augstas prioritātes domas, kas liek apturēt kino uz brīdi – lai izdomātu un papriecātos par rezultātu. Un pēc rezultāta izdomāšanas paliek brīvs brīdis līdz kino atsākas. Šajos brīžos sākas Vilciena romances. Un tikpat ātri tiek aizmirstas.

Pretī sēž sieviete, ap 40, brauc no garlaicīga darba uz kaut kādu mītisku staciju – Skrīveri, Koknese, Aizkraukle – pietiekami mītiskas. Atsaucas uz vārdu Marina. Bet pasē rakstīts, ka latviete, un ir jau arī patiesībā, ar krievu valodu arī problēmu nav. Precējusies gadus 15. Viss apnicis. Maza dzīve, zemas debesis.

Blakus atrodams cilvēks Jānis, kura apģērbs Latvijas mērogā ir uzskatāms par pietiekami ekscentrisku – Teksasas kovboja cepure kopā ar pastāvīgu iesvīduša flaneļa krekla aromātu. Protams, melns koferis ir neatņemama sastāvdaļa – tas laikrakstu pārnēsāšanai. Brauc pie radiniekiem, un pēc pāris stundām visticamāk būs pieklājīgi iereibis. Diemžēl uzrunājot Marinu, nesaprotamā latviešu valoda Jāni pārvērš par Sergeju, tomēr tas nemaina pieklājīgā reibuma atstatumu uz laika ass.

Brīdī, kad konduktore (konduktore ir konduktore. Ir arī konduktores, kas izceļas) pienāk pārbaudīt Marinas biļeti, viņa iesaka Marinai savu sarkano Rimi maisu pārcelt no beņķa uz bagāžas plauktu, Sergejs arī klausās šo sarunu, skatoties nu jau vairs ne avīzē, bet uz Marinas un konduktores priekšnesumu. Marinai viss ir tik ļoti vienalga, ka viņa par atbildi uz konduktores rosinājumu izbrīvēt vēl vienu sēdvietu, nomurmina tikai – “Kad kāds gribēs sēdēt, tad pārcelšu…” Viss, Marina vairs nepievērš uzmanību puskrieviskajai konduktorei, dirsā, tā nāk miegs, nē, tas ir nogurums no darba, kurš neinteresē.

Paiet labas 20 minūtes, līdz Sergejs ir izskatījis avīzi latviešu valodā, pamēģinājis kādus savus paziņas Jāņus vai Līgas atrast laikrakstā sīkiem burtiem nodrukātajā “Jāņi un Līgas – mūsu lasītāji”. Tikuši avīzē. Ou. Un tad viņš saka Marinai – “Re, kā, Jums grib pēdējo vietu atņemt, bet tur, trīsvietīgajos krēslos, sēž pa diviem! Tā jau nevar.”

Marina atver acis, paskatās uz Sergeju. Ai, laikam kaut kāds dīvainis, kam nav ar ko parunāt, tāpēc tagad sāks meklēt iemeslus, lai ar visiem par kaut ko parunātu. Cerams, pudeli vēl neizvilks. “Jā”, viņa pamāj. Jā, Marinai ir vienlaga, lieciet mierā, ātrāk tikt mājās, iekrist gultā. Vīrs arī kaut ko vēl jautās. Nē, nejautās, tikai sasveicināsies. Vai Marinai vispār ir vīrs? Kā gan viņai tāds varēja uzrasties?

Tuk! Garā poga nospiesta, Stārskijs dejo klubā salietojies koku bez smaržas, bet Hačs tikmēr sajūsminās.

Piektdiena. Esmu pamests un viens.

Jau sen gribēju izmēģināt LMT/Okartes mobilā interneta iespējas tādā visiem mīļā situācijā kā braukšana vilcienā. Šobrīd Okarte (LMT pieslēgums man par dārgu) piedāvā mobilo internetu par 0,25 Ls visu dienu ar kaut kādiem viņiem pašiem saprotamiem ātruma ierobežojumiem, bet ar neierobežotu trafiku. Nav svarīgi – tas ir internets, ko var atļauties tur, kur nav interneta.

Tā arī sanāca, ka no Ebay (Ķīnas) nesen saņēmu jauno 9 šūnu laptopa bateriju, par kuru nemaksāju muitas nodokli, jo ķīnietis bija uzrakstījis uz iepakojuma “15$”, un vaļā taisījuši nebija. Iepriekšējā baterija mīlēja mirt jau pēc 3 minūtēm.

2 no 3 priekšnoteikumiem – ček.

Bija arī trešais – mobilais telefons ar 3G modemu. Aha, mans SE G502, kurš kārtējo reizi tiks nests uz garantiju, jo kārtējo reizi mīl slēgties ārā, restartēties un būt nesazvanāms (pirms gada cits tāds pats tika apmainīts garantijas ietvaros ar identisku defektu). Bet 3G modems ir laba lieta! Diemžēl šobrīd lietoju savu veco SE K510i, kuram 3G modema nav, tādēļ šodien eksperimentu ar internetu vilcienā Rīga – Krustpils veicu ar parasto GPRS “ātrumu”.

No Rīgas līdz ~ Ķegumam varēja ar aizturi darbināt Skype un ielādēt Tvnet, bet tālāk internets pazuda ik pēc minūtes vai divām, lai arī telefons rādīja, ka zona ir laba. Nekāda supersērfošana nesanāca, toties, izmēģinot kaut ko interesantu, laiks pagāja krietni ātrāk.

Šodien esmu Jēkabpilī. Un laikam būšu arī visu nākamo nedēļu. Bet šodien esmu viens, guļu viens un tas ir piektdienas vakars. Tik tālu nu būtu nonākuši 🙂

P.S.

Es gan nezinu, kā es no malas izskatos (jāpiebilst, ka neesmu dzimis Jēkabpilī, vecāki nav vietējie), bet man ir bargas aizdomas, ka Jēkabpils cilvēkus, īpaši jaunatni, var atpazīt jebkurā vietā – Rīgas centrā, tikko iekāpjot vilcienā utt. Arī pēc mistiskās izloksnes, bet vairāk pēc tā apģērba, ko valkā vidējais aritmētiskais jēkabpilietis, to nu es nemācēšu raksturot. Un, iespējams, arī pēc teikumu uzbūves. Jā, varbūt. Es tikai zinu to, ka nejūtos iederīgs ne šeit, ne Rīgā; Rīgā, iespējams, jūtos labāk, bet lielas atšķirības šobrīd nav.

Vēl brīnos kā tie, kas dzīvo Rīgā vai pierīgā, uzskata, ka viņi paši baigi labi dzīvo, bet laukos cilvēki ir nabagi. Tas gan ir smieklīgi, jo Rīgas iedzīvotāju lielākai daļai bagātība ir sapuvis dzīvoklis Imantā vai Zolitūdē, izgrabējis pasāts un vecs Zanussi, un tikai cilvēki, kas atmazgā vai nodarbojas ar kādu citu netīro biznesu, var atļauties kaut ko normālu. Kaut gan visā Latvijā turībai ir viena kopīga iezīme – “netīrā nauda”. Varbūt, ka var citādi, bet pilnīgi iespējams, ka nevar.