Vilciena romances

Ir dienas, kad vilciens ir tas, kas vajadzīgs. Tā ir kustība, aiz loga jaukas ainavas, austiņās laba mūzika, bet vēl labāk – Stārskijs un Hačs klēpja izmēra digitālo datu apstrādes ierīcē. Brīžiem parādās kādas augstas prioritātes domas, kas liek apturēt kino uz brīdi – lai izdomātu un papriecātos par rezultātu. Un pēc rezultāta izdomāšanas paliek brīvs brīdis līdz kino atsākas. Šajos brīžos sākas Vilciena romances. Un tikpat ātri tiek aizmirstas.

Pretī sēž sieviete, ap 40, brauc no garlaicīga darba uz kaut kādu mītisku staciju – Skrīveri, Koknese, Aizkraukle – pietiekami mītiskas. Atsaucas uz vārdu Marina. Bet pasē rakstīts, ka latviete, un ir jau arī patiesībā, ar krievu valodu arī problēmu nav. Precējusies gadus 15. Viss apnicis. Maza dzīve, zemas debesis.

Blakus atrodams cilvēks Jānis, kura apģērbs Latvijas mērogā ir uzskatāms par pietiekami ekscentrisku – Teksasas kovboja cepure kopā ar pastāvīgu iesvīduša flaneļa krekla aromātu. Protams, melns koferis ir neatņemama sastāvdaļa – tas laikrakstu pārnēsāšanai. Brauc pie radiniekiem, un pēc pāris stundām visticamāk būs pieklājīgi iereibis. Diemžēl uzrunājot Marinu, nesaprotamā latviešu valoda Jāni pārvērš par Sergeju, tomēr tas nemaina pieklājīgā reibuma atstatumu uz laika ass.

Brīdī, kad konduktore (konduktore ir konduktore. Ir arī konduktores, kas izceļas) pienāk pārbaudīt Marinas biļeti, viņa iesaka Marinai savu sarkano Rimi maisu pārcelt no beņķa uz bagāžas plauktu, Sergejs arī klausās šo sarunu, skatoties nu jau vairs ne avīzē, bet uz Marinas un konduktores priekšnesumu. Marinai viss ir tik ļoti vienalga, ka viņa par atbildi uz konduktores rosinājumu izbrīvēt vēl vienu sēdvietu, nomurmina tikai – “Kad kāds gribēs sēdēt, tad pārcelšu…” Viss, Marina vairs nepievērš uzmanību puskrieviskajai konduktorei, dirsā, tā nāk miegs, nē, tas ir nogurums no darba, kurš neinteresē.

Paiet labas 20 minūtes, līdz Sergejs ir izskatījis avīzi latviešu valodā, pamēģinājis kādus savus paziņas Jāņus vai Līgas atrast laikrakstā sīkiem burtiem nodrukātajā “Jāņi un Līgas – mūsu lasītāji”. Tikuši avīzē. Ou. Un tad viņš saka Marinai – “Re, kā, Jums grib pēdējo vietu atņemt, bet tur, trīsvietīgajos krēslos, sēž pa diviem! Tā jau nevar.”

Marina atver acis, paskatās uz Sergeju. Ai, laikam kaut kāds dīvainis, kam nav ar ko parunāt, tāpēc tagad sāks meklēt iemeslus, lai ar visiem par kaut ko parunātu. Cerams, pudeli vēl neizvilks. “Jā”, viņa pamāj. Jā, Marinai ir vienlaga, lieciet mierā, ātrāk tikt mājās, iekrist gultā. Vīrs arī kaut ko vēl jautās. Nē, nejautās, tikai sasveicināsies. Vai Marinai vispār ir vīrs? Kā gan viņai tāds varēja uzrasties?

Tuk! Garā poga nospiesta, Stārskijs dejo klubā salietojies koku bez smaržas, bet Hačs tikmēr sajūsminās.

Birkas: romances, Stārskijs un Hačs, vilciens