Archive for the ‘Emo’ Category

Vilciena romances

jūnijs 24, 2011

Ir dienas, kad vilciens ir tas, kas vajadzīgs. Tā ir kustība, aiz loga jaukas ainavas, austiņās laba mūzika, bet vēl labāk – Stārskijs un Hačs klēpja izmēra digitālo datu apstrādes ierīcē. Brīžiem parādās kādas augstas prioritātes domas, kas liek apturēt kino uz brīdi – lai izdomātu un papriecātos par rezultātu. Un pēc rezultāta izdomāšanas paliek brīvs brīdis līdz kino atsākas. Šajos brīžos sākas Vilciena romances. Un tikpat ātri tiek aizmirstas.

Pretī sēž sieviete, ap 40, brauc no garlaicīga darba uz kaut kādu mītisku staciju – Skrīveri, Koknese, Aizkraukle – pietiekami mītiskas. Atsaucas uz vārdu Marina. Bet pasē rakstīts, ka latviete, un ir jau arī patiesībā, ar krievu valodu arī problēmu nav. Precējusies gadus 15. Viss apnicis. Maza dzīve, zemas debesis.

Blakus atrodams cilvēks Jānis, kura apģērbs Latvijas mērogā ir uzskatāms par pietiekami ekscentrisku – Teksasas kovboja cepure kopā ar pastāvīgu iesvīduša flaneļa krekla aromātu. Protams, melns koferis ir neatņemama sastāvdaļa – tas laikrakstu pārnēsāšanai. Brauc pie radiniekiem, un pēc pāris stundām visticamāk būs pieklājīgi iereibis. Diemžēl uzrunājot Marinu, nesaprotamā latviešu valoda Jāni pārvērš par Sergeju, tomēr tas nemaina pieklājīgā reibuma atstatumu uz laika ass.

Brīdī, kad konduktore (konduktore ir konduktore. Ir arī konduktores, kas izceļas) pienāk pārbaudīt Marinas biļeti, viņa iesaka Marinai savu sarkano Rimi maisu pārcelt no beņķa uz bagāžas plauktu, Sergejs arī klausās šo sarunu, skatoties nu jau vairs ne avīzē, bet uz Marinas un konduktores priekšnesumu. Marinai viss ir tik ļoti vienalga, ka viņa par atbildi uz konduktores rosinājumu izbrīvēt vēl vienu sēdvietu, nomurmina tikai – “Kad kāds gribēs sēdēt, tad pārcelšu…” Viss, Marina vairs nepievērš uzmanību puskrieviskajai konduktorei, dirsā, tā nāk miegs, nē, tas ir nogurums no darba, kurš neinteresē.

Paiet labas 20 minūtes, līdz Sergejs ir izskatījis avīzi latviešu valodā, pamēģinājis kādus savus paziņas Jāņus vai Līgas atrast laikrakstā sīkiem burtiem nodrukātajā “Jāņi un Līgas – mūsu lasītāji”. Tikuši avīzē. Ou. Un tad viņš saka Marinai – “Re, kā, Jums grib pēdējo vietu atņemt, bet tur, trīsvietīgajos krēslos, sēž pa diviem! Tā jau nevar.”

Marina atver acis, paskatās uz Sergeju. Ai, laikam kaut kāds dīvainis, kam nav ar ko parunāt, tāpēc tagad sāks meklēt iemeslus, lai ar visiem par kaut ko parunātu. Cerams, pudeli vēl neizvilks. “Jā”, viņa pamāj. Jā, Marinai ir vienlaga, lieciet mierā, ātrāk tikt mājās, iekrist gultā. Vīrs arī kaut ko vēl jautās. Nē, nejautās, tikai sasveicināsies. Vai Marinai vispār ir vīrs? Kā gan viņai tāds varēja uzrasties?

Tuk! Garā poga nospiesta, Stārskijs dejo klubā salietojies koku bez smaržas, bet Hačs tikmēr sajūsminās.

Advertisements

There is too much to lose

jūnijs 20, 2011

Bet vispār, manuprāt, ir pienācis laiks izaicināt likteni un spēlēt uz visu banku, kamēr veselība pavelk. Būs jautri?

Gandrīz 11:00

aprīlis 7, 2011

Tas ir drausmīgi – būt skumjam jau no paša rīta.
Briesmīgi, ka dari savas ikrīta kustības, izdari visu tieši tādā secībā kā parasti. Un tad izdari kaut ko pilnīgi ačgārni un brīnies, kāpēc tā. Kāpēc kavē laiku. (Bet kāpēc uztraukties, ka kavē laiku, to nemaz nevar aizkavēt, un laika nemaz nav – es neko nevaru nokavēt).
Sagatavojies, izlem negatavoties. Saģērbies un domā – ceru, neviens mani neredzēs. Melns.
Iekšā kaut kas gruzd. Kāda vēlme, un skumjas, ka nevaru – jo nevajag – to piepildīt.
Skumjas, ka gribu blenzt acīs pagātnei. Pārvērsties par mazu cinīti un skatīties tieši acīs. Un kāpēc? Kāpēc negribēju vakar, bet gribu šodien, no rīta? Un skumjas, ka nekad vairs nesatikšu, jo dzīve tā izlēmusi. (Jo mani lēmumi vairs nav nejaušība).
Tas nav pieklājīgi – just skumjas jau no paša rīta, kad vēl nav pat vienpadsmit. Vai gribēt būt mazam cinītim, kad esi ja ne cilvēks, tad kamielis. Un nejust prieku par to, kas pieder. Ļaujiet kādreiz kaut uz pusstundu nebūt pateicīgam par to, kas man ir! Un vismaz stundu nesakiet, ka tik skaistā pasaulē nav iemesla bēdāties- jo ir! Paskaties taču, neredzi? Es skumstu. Ja nebūtu iemeslu, es taču tā nedarītu. Un pārstājiet man rādīt, cik skaistas zvaigznes, autentiskas ēkas, beidzot ir silts, skat, kāds lietus, kas tad tev pietrūkst, kāpēc atkal nav labi, ko vajag, izbeidz, tev ir problēmas, aizveries, atver acis, ej ārstēties.
Un tad izlikties, ka viss kārtībā, un smaidīt. (No viltus smaida bojājas zobi un ātri paliek vecs).

Kā ir.

marts 11, 2011

Jūs nespējat un nespēsiet izturēt un saprast to, ka kāds varētu teikt un rakstīt patiešām to, ko domā. Un es neko negatavojos mainīt šajā ziņā. Jūsu intrigās un stulbumā izmērcētās pasaulītes spēj tikai sagremot bilžotu žurnālu padomus, MTV saskatītas “vērtības”, būtībā – atkārtot kaut ko vai kādu. Un ir tik jauki un smieklīgi redzēt, cik viegli es varu manipulēt ar jūsu superparedzamajiem “prātiem”.

Kāpēc cilvēks lasa, ja tas viņa vienvirziena prātiņam ir par smagu? Skatieties savus seriālus, un lasiet Mango.lv, ak, jā, nedomā daudz, tas palīdz nerviem.

Borrow my brain and be like  – dude, can’t handle it!

Dārzeņi

marts 7, 2011

Viņa aizbēga no saviem tuvajiem cilvēkiem, no savām mājām, aizbēga pie pirmās izdevības. Tas notika uzreiz pēc tam, kad viņa ar lieliem plāniem un prieku tur bija atgriezusies, cerot atkal piedzīvot lieliskos brīžus un neaizmirstamās sajūtas. Diemžēl viņa bija vienīgā, kurai bija šīs sajūtas un cerības. Un pēc tam jau nekas no tā nebija pāri palicis, tikai ciešanas un izvairīšanās no tuvajiem cilvēkiem, kas visādi centās meiteni uzrunāt, kam patiešām rūpēja un uztrauca tas, kādā paskatā un noskaņojumā viņa šobrīd ir. Un skats bija tiešām nožēlojams.

Aizbēga viņa tāpēc, ka pat viņas mājas jau bija kļuvušas par lielisko brīžu un neaizmirstamo sajūtu priekšvēstnesi un glabātāju, tāpat kā viss pārējais tur – mazais brālis, istaba, dīvāni, virtuve, vannasistaba; ielas, laukumi, parki, tilti. Tas viss bija kļuvis vienots.

Dienās viņa bija dārzenis, tajos brīžos, kad spēja iznākt no tualetes un sava kuņģa saturu norīt atpakaļ uz leju. Nē, viņa nebija ne bulīmiķe, ne cilvēks, kuru būtu pārlieku viegli uztraukt, bet tā nu bija sanācis. Viņai bija daudz draugu ar laimīgām un ne pārāk laimīgām dzīvēm, kurus viņa uzskatīja par paziņām, jo problēmas nevienu pārāk neinteresēja, nu, visiem taču šodien ir kaudze ar debīlām mīlestības problēmām, vai ne? Kurš tad ar tām visām spēj tikt galā?

Bija arī draugi – draugi. Tie meitenei centās palīdzēt, runājot ar viņu, dodoties slēpot, aicinot uz ballītēm svešās pilsētas, uz kuru meitene bija aizbēgusi, jautrākajām vietām. Tas uz brīdi lika justies labāk. Pēc tam viss tik un tā atgriezās pie dārzeņiem un tualetes iekārtas maigajiem apkampieniem.

Un tādu es viņu satiku, un vienā telpā un gultā sarunājāmies divas diennaktis, kamēr viens no mums uz pāris stundām aizmiga, pēc tam atkal sarunu turpinot. Jā, laikam ir skaisti izstāstīt kādam savu dzīvi, gadu pa gadam, līdz nonākam pie šodienas.

Kad es viņai jautāju – kādēļ gan neizbeigt šādu dārzeņa stāvokli, un nepakrist zem kāda elektrovilciena, kas man likās pietiekami racionāls risinājums, viņa pārmetoši skatījās uz mani, un atbildēja – tu nezini, ko dzīve tev vai man vēl sagatavojusi, dod iespēju to sajust un piedzīvot. Padomā par savu ģimeni, padomā par saviem draugiem – draugiem.

Un tad es teicu – es nesaprotu, kā viņš spēj naktīs mierīgi gulēt, kā viņš vispār spēj turpināt savu paštīksmo dzīvi, kā viņš spēj ēst, dzert, izklaidēties!

Es ceru, dārgais lasītāj, ka Tu spēj naktīs mierīgi gulēt.

Nekaitini

februāris 24, 2011

Nesaistīti

februāris 14, 2011

Kāpēc tāds virsraksts? Jo manas pārdomas neiespaido šodienas sarkanā krāsa un sirsniņbaloni fakultātes “baseinā”.

Pāris dienas atpakaļ ienāca prātā tāda doma: sajūta, ka no manas dzīves būtu izdzēsts teju pusgads, un es turpinu dzīvi no vasaras vidus/noslēguma. Tās pašas sajūtas, kas valdīja toreiz (es nerunāju par sauļošanos pludmalē un nakts peldēm pēc pirts), tas pats… nu, apmēram tā. Atkal tās pašas domas, tas pats nepārdzīvoti pārdzīvotais, nepārmetoši pārmetošais un vienkārši nostalģiskais. Kā soļojot apakaļgaitā – esmu tālu, bet skats vēl tas pats. Tāpēc jāgriež galva uz priekšu un viss vecais jāmet ārā!

Bet tomēr sajūtas liek pakavēties un uzrakstīt pāris skumjas rindiņas atbilstoši noskaņojumam. Un kad esmu šeit, neko vairs negribu teikt. Tikai to, ka jūtu, kā redziet. Un ka esmu zaudējusi spēju spēcīgi depresīvi izteikties. I nafig!

Un vēl es vāru zupu un brīnos, kāpēc, jo man zupas negaršo. Laikam vēlme sev ieriebt ir palikusi 😛

Gribu arī oponēt Simply kliedzošajam noskaņojumam un ļaut jums fonā paklausīties ko jauku un nomierinošu, piemēram, šo jauko dziesmu.

Patīkamu jums dienu!

Un vispār…

februāris 5, 2011

Es nekad neesmu piedalījies nevienā žetonu vakara teātrī. Stulbi? Nē, visticamāk apkārt bija cilvēki, kas to visu padarīja tik tizlu, ka bija tikai viena vēlme – tālāk, pēc iespējas tālāk no tās histērijas pāris mēnešu garumā. Rezultāts, cik atceros, bija kā parasti “lielisks, emocionāls, asarains”, bet, šobrīd tā par to visu domājot, laikam sanāk, ka vidusskolā biju sociopāts – izlēcējs. Tagad laikam mazāk. Nedaudz mazāk.

Savā vidusskolas izlaidumā gan biju, piespiedu kārtā, jo “tā pieņemts”. Savukārt būt savā augstskolas izlaidumā gan ir vēlme, cilvēki ir pieaugušāki, sieviešu datoriķos ir mazāk, tāpēc mazāk histērijas, atvainojos nehistēriskajām sievietēm 🙂

Visu izšķir kompānija!

De(r)dzīgas pārdomas

janvāris 29, 2011

Varbūt būsiet pamanījuši, ka neesmu īpaši draudzīga. Pie šāda secinājuma nonācu, kad kāds cilvēks paprasīja, vai vispār satiekos ar kādu no “vecajiem” draugiem (domāts – vidusskolas). Atbilde – nē.
Padomāju, paskatījos apkārt – jā, ziniet, ir tāds talants zināt un runāt ar daudziem, bet patiesībā – nepiederēt nevienam. Tas ir, nevaru nosaukt nevienu pašu bērnības draugu, ar kuru satiktos vēl tagad. Un pārējie pazūd, kā pagriez muguru. Ā, vai arī vienkārši nav kontakta (slinkums un pārāk lielā vēlme izbaudīt vienatni). Un ziniet, es par to nesēroju.
Tas dod priekšrocību pazust jebkurā mirklī, un nebūs, kas nobirdinās par mani asaru. Nebūs, kas pietrūkst. Un var ātri iedzīvoties jebkurā pasaules malā. Un jā, es vēl esmu dzīva 😛

Ai, bet par pietrūkšanu – tā tomēr nesanāca. Uzreiz nāk prātā Simply raksts “Tu nekad nebūsi mana“.

Bet būtībā gribēju tikai pateikt, ka vakar ar māsu noskatījāmies vienkārši ideālu filmu – Into the Wild. Sen nebija tiešām pārdzīvojusi līdzi katram notikumam, ko redzu ekrānā. Un domas, kas pēc tam raisās… Vecīt, Tev tik bij’ dzīve. Visas iespējamās zvaigznes un ieteikumi noskatīties.

Tu nekad nebūsi mana

Decembris 17, 2010

Esmu te. Tu esi tur.

Smieklīgā izmisumā gaidu, kad satikšu tevi, kad mēs varēsim atrasties vienā telpā, un viens uz otru skatīties, bez steigas, un runāt par neko vai par vissvarīgāko. Lēnā garā skatīties šaušalīgi romantiskas filmas, nedomājot par tām 2 stundām, ko no mūsu kopīgi pavadāmā laika izsvītro šī filma. Galu galā pamosties no rīta kopā, kad kaut kur fonā skan Radio 101.

Strīdēties par to, kurš izslēgs gaismu istabā, un par to, ko ēdīsim pusdienās. Kopā doties uz lētām ballēm un ideāli justies divvientulībā, reizē radot neizsakāmu prieku nabaga baumotāju un aprunātāju varenajai kopai. Doties uz teātri, doties pie labajiem draugiem ciemoties.

Cienīt vienam otru, un nevis to, ko dara un grib pārējie. Spēt vienam otru novērtēt un uzticēties. Spēt otram nelikties slikti.

Vai mēs savos prātos neradām kaut kādu aizdomīgi lielisku ilūziju? Kas mums īsti ir – nespēja atrast laiku būt kopā, spļāviena attālums vienam no otra, kuru neviens negrib veikt, un katram savi pasākumi? Kāpēc?

Neizpratne, ilgas un skumjas. Jā, bet varbūt labāk nekā katastrofa un bezjūtu attiecības.


%d bloggers like this: