Sākusies kā jau pavasarim pieklājas – ar sniegu Rīgas centrā.
Prakses pēdējā nedēļa. Bet prakse ir tikai tik daudz, lai sevi ierobežotu – jāceļas, jādodas. Tas mazliet piebremzē un normalizē to sviestu, ko gribētos darīt. Bet tikai mazliet. Pienāk piektdiena, un sākas garā diena līdz svētdienas vakaram. Neviens nezin, kur tas aizvedīs, kur apstāsies.
Un tikai tagad es redzu to, ko iepriekš “metu pāri” un neredzēju – cik daudz patiesībā es un visi apkārtējie, mēs, esam psiholoģiski sačakarēti un, tā kā ir par maz, čakarējam vēl sevi paši papildus. Neredzēju arī to, cik ļoti cilvēki cenšas kaut ko darīt tikai darīšanas pēc, pilnībā bezjēdzīgu – tikai, lai nedomātu. Kurš pie tā vainojams, un kur šis viss novedīs?
Vai es zinu, ko es gribu? NĒ, šobrīd es to nezinu! Laikam tādēļ arī nav, ko zaudēt, nav iemesla, kāpēc neriskēt – vienalga vai tie būtu ārsti piespiedu kārtā, krimināli sodāmas darbības vai jauni darba piedāvājumi.
Un visas šā brīža “muļķības” pavada neregulāri, bet tāpēc ne mazāk smagi, nožēlas pilni mirkļi par visu lielisko, kas sūdainā un pilnīgi sapistā kārtā ir ticis iznīcināts. Pirms pieciem gadiem vai pirms diviem mēnešiem, ta’ kāda tur atšķirība, tā vairs nav.
Turpinu.
Magnijs
celjinieks
mazaisss
Simply
dziiviite jeb Skats uz pasauli 