Pirmkārt, jā, diena man sākās Kurzemē, Talsos, nu, gandrīz pašā centrā, dzīvoklī – ciemos pie radiniekiem. Vispār Talsi oficiāli ir mana dzimtā pilsēta, arī laika tur pavadīts salīdzinoši daudz, lai gan par vietu, no kurienes “nāku” visbiežāk uzskatu Jēkabpili. Jau kopš bērnības ir patikuši visi Kurzemes vietvārdi – Vandzene, Ugāle, Vāne, Laidze, Kabile, nu, bet tas jau cits stāsts.
Tātad, turpināšu ar to, ka pamodos es Talsos, tālāk šurpu turpu pa Kurzemi, uz vecvecāku un vecvecvecāku dzīves un atdusas vietām, pēc tam uz jūru. Viss it kā forši, jūrā ūdens pavēss, bet man jau tas neliegs peldēties. Atradu arī to nelaimīgo kempingu, arī vietas, kur telti var uzcelt nelegāli. Noskaņojums – pozitīvs.
Un tagad, wait for it:
Jā. Vakarpusē nonācu mājās, gribēju beidzot aprunāties ar cilvēkiem, kas iepriekš real-time saziņas līdzekļos (Skype) kādu nedēļu nebija pieejami. Pārāk biju iebraucis optimismā, nē, tā nevar. Vārds pa vārdam, visi plāni tiek mainīti, nekas nesanāks, viss sūdīgi, dzīvei gals un tā. Laikam jau tā arī sanāk, ka reāli draugi ir tie, kas visbiežāk ir tev blakus, ar kuriem jums ir kopīgi pagātnes podi gāzti, kaut kāds stabils pamats, uz kā balstās viss pienākumu un tiesību komplekts, ko sauc par draudzību. Ja šī pamata nav, tad nevar būvēt pārējo, pareizāk, var būvēt, bet – kam tas ir vajadzīgs, un cik ilgi “turēsies”? Tā iegājies, ka man šiem pamatiem jābūt patiešām pārbaudītiem, lai es vispār sāktu kādam citam cilvēkam ko uzticēt, acīmredzot šajā gadījumā, pēdējie, izirušie pamati, bija pārāk jauni, svaigi vai zaļi.
Bet – varbūt, ka tā ir vienkārši karma. Un tad gan – ja karma pieteiktos, ka šī ir viņas atbildība, tad es teiktu – “Ak, nu tad jau viss kārtībā!”, un tā arī justos, jo jaunībā visādu negatīvu notikumu un negatīvu emociju apkārtējiem esmu radījis patiešām bez skaita, un šis gadījums ir simbolisks. Jā, “karmas variantā” man patiešām nebūtu par ko žēloties, viss ir nopelnīts ar uzviju.
Magnijs
celjinieks
mazaisss
Simply
dziiviite jeb Skats uz pasauli 