Hey, wood folk!

Nu ko, esmu veiksmīgi noslēgusi vairākas lietas savā mūžā.
Pirmā ir – pēc divu dienu pilna darbalaika bērnu nometnē, tepat, fakultātes telpās, esmu izcietusi eksāmenu saziņā ar krievvalodīgajiem 10-13 gadus jaunajiem cilvēkbērniem. Krieviski runāju kā dažs labs arābiski, bet nu, kaut kā galā tikusi esmu. Eh, bet nu… vienīgā lieta, par ko ļoti pārdzīvoju, ir – kad puisis apceļ meiteni, un man viņš kaut kā jānorāj, bet māku to darīt tik latviski, un viņš latviski ņebumbum… nekas labs nesanāk. Cieņu pret neveiksmēm un aizej ar paceltu galvu 😀

Rīt galapasākums ar sagatavošanās darbiem vakara priekšnesumam un atvadām. Šķiet, ka pēc pasākuma mani gaidīs mīļotais Lāčplēsis, kas nomierina un iepriecina mani jau kopš trešdienas vakara.

Vēl esmu noslēgusi savu atmešanas semināru divu dienu garumā. Šodien visam esmu atmetusi ar roku. Turpināšu vēlāk.

Kas vēl? Beidzot esmu saņēmusi ziņu no labsirdīga drauga Čehijā, kas solās atbraukt ciemos pēc sava bakalaura aizstāvēšanas. Ballīte! Un par to ļoti priecājos, jo, cik apskatījos visādus iespējamos ceļošanas variantus, iznāk, ka lētāk ir vienkārši stopēt. Ja kādam ir zināmi lēti maršruti Rīga-Prāga-Rīga, dodiet ziņu! Pašlaik lētākais, ko esmu atradusi, ir ap 70-80 Ls, bet ceru, ka uziešu ko Ryanair price līdzīgu, kaut viņi tādu ceļojumu nepiedāvā.

Un iedomājieties vien, tikai mēnesis, un es atkal satikšu savu mīļoto! 😀 Jā, tieši tā, jo tas ir smieklīgi un satriecoši vienlaicīgi. Sen neesmu jutusies kā 18gadniece, bet ir patīkami, ka ir kāds, kurš par Tevi domā kā par princesi, jo vēl nav paspējis no manis pārgurt. Ar savu taktisko un pedagoģisko pieeju teju visam savā dzīvē, izņemot cīņā ar savām atkarībām no kafijas un cigaretēm, varu viegli kādu aizbiedēt. Toties konflikti tiek risināti saskaņā ar sociālās psiholoģijas konfliktoloģijas nodaļas pamatprincipiem. But it works!

Bet nu ko. Atkal esmu apēdusi apmēram 175 gramus šokolādes un izdzērusi (šoreiz) divus aliņus. Un otro reizi skatos When in Rome krievu valodā, kaut tas man neuzlabos valodas zināšanas. Toties varu teikt, ka šie bērni ir dzintara gabaliņi, tiešām brīnišķīgi un sirsnīgi, vien tik ilgi, kamēr izturies pret viņiem kā līdzvērtīgiem. Un tik ilgi, kamēr esi jauka persona. Un tik ilgi, kamēr spēj atrast kaut ko tādu, kas liek viņiem koncentrēt uzmanību uz tevi. Un vien tik ilgi, kamēr… nu, jā, katrā ziņā – ugunskristības ir notikušas.

Vēlu atpūtas pilnu vakaru un labu ziņu pirms gulētiešanas!

Viens darbs galā, tagad kaudze citu priekšā

Nu ko, pēc ilgas klusēšanas atkal gribu runāt.
Pēdējās nedēļas cītīgi strādāju pie projekta darba, un nu varu svinīgi teikt – pabeigts! Liels prieks par pārsteidzoši produktīvu sadarbību – negribu teikt neko sliktu, bet līdz šim tas bija saliedētākais un efektīvākais grupas darbs, ko esmu piedzīvojusi. Darba laikā nebija neviena strīda, neviena ideja netika vienkārši atmesta, bet gan no tās uzbūvēta pilnīgāka. Tiešām negribu teikt neko sliktu, bet ticu, ka savā kursā tik akurāti un līdzeni vis neietu.
Un nu tas ir pabeigts! Rīt tik jāiet iesniegt projekts un pēc tam nosvinēt bārā. Titullapa izskatās šādi:

Pagājušo nedēļu grupa no trim meitenēm (t.i.mēs) devāmies uz jauniešu klubu, lai novadītu vienu improvizācijas teātra sesiju/mēģinājumu. Sanāca nu tā, nu tā – bet toties pieredze strādāt ar norvēģu bērniem, kam jau viss rokās iedots un vēl pa virsu uzbērts.
Bet pieredze imigrantu bērnu nometnē bija fantastiska! Labi, no sākuma, kamēr uzskatījām, ka mums būs jāstrādā ar 20-30 gadīgiem vīriešiem, kas izliekas par 16-17 gadīgiem tīņiem (jo nepilngadīgajiem bēgļiem lielākas priekšrocības un mazākas iespējas tikt aizsūtītiem atpakaļ). Un šie puiši nebūt neizskatījās pēc visdraudzīgākajiem pasaulē – mums, divām baltām meitenēm. Bet radās izdevība darboties ar meitenēm (no 70-80 bērniem – “bērniem” – tikai 16 ir meitenes… par ko tas liecina?), ko arī izmantojām. Un viņas bija tik gudras… un radošas. Vispār lieli potenciāli šajā nodarbībā mirdzēja. Divas dienas nevarēju gulēt, jo gribēju atgriezties, izveidot nodarbību plānu un strādāt ar viņām. Diemžēl bērni šajā bēgļu centrā nevar uzturēties ilgāk par 3-4 nedēļām, tad jādodas tālāk… uz kurieni, viņi paši nevar atbildēt.

Tā nu es šeit sēžu, skatos, kādu filmu gribu redzēt (jo man ir brīvais laiks!), vai varbūt grāmatu lasīt (kas nav saistīta ar traumām, teātri vai imigrantiem!)… Un cenšos neiespaidoties no tiem negatīvajiem rakstiem, ko varu apskatīt ierastajās lapās – arī šeit. Ceru, ka ar jums un jums (un jums) viss galu galā būs kārtībā, un drūmās domas aizmirsīsies, darot ko lietderīgu un patīkamu.

Nu jā, un apsveicu Latviju svētkos!

Jaunības trakuma sekas

Nav līdz galam pārliecības, ka pastāv tieši šādi skaitļi (jo varbūt arī lielāki).
Manas vecās, labās tusiņu sabiedrotās/exdraudzenes:
Stāvoklī – 1
Ar bērniem – 6
Precējušās – 7
Saderinājušās – vismaz 2
Strādā par maukām gan Latvijā, gan ārzemēs – kādas 5
Bez darba, izglītības, iespējām tos dabūt – apbērnotās + 2

**Piezīme – viena no “Precējies.Ir bērni” sērijas meitenēm ir darbs – tas pats, ar kura palīdzību viņa tika pie bagāta (vismaz pēc ādas krāsas) arābu vīra.

Ja jūs būtu manā vietā, jums būtu liels prieks, ka es lielu daļu brīvā laika pavadu mājās, man nav drauga, nav pat domas par ģimeni vai vientuļās mātes lomu, studēju LU, dzīvoju kojās, dzīvoju uz vecāku naudas.
Drausmas!!! Paskatos uz apkopojumu un… traks var palikt! Pie tam vecākajai mātei ir 22 😀