Par dzīves lietām

Nekad nebiju domājusi, ka kaut ko tādu rakstīšu.
Ir bijušas visāda veida attiecības – šādas un tādas, ar lielākiem un mazākiem sapņiem un cerībām, ar reālu laimi un iedomātu, ar prieku un skumjām, ar greizsirdību un kontroli, ar bērnišķīgu maigumu.
Un, ticiet man, katru reizi es gribēju, lai viss būtu labi un šīs attiecības būtu rožainas un jaukas līdz mūža galam. Un, loģiski, cilvēki ir dažādi, un kādā brīdī saproti, ka vairs nespēj ar otru būt kopā. Lai nu kurš to saprot pirmais un pēdējais, lai nu kuram būtu puņķi un asaras, un pārdzīvojumi, kas sola mainīt visu atlikušo dzīvi, un tā… dzīvo tālāk.
Parasti kaut kā sanāk vispirms nolemt, ka kādu gadu vairs neielaidīsies nekāda veida attiecībās, kad jau pēc pāris nedēļām (neliekas pārsteidzoši vienkārši?) kāds aicina to the dark side. Un pēc pāris mēnešiem vai neesi izturējis un ielaidies attiecībās, par kurām, šķiet, viss jau pašā sākumā skaidrs. Protams, nekas nav skaidrs un viss izvēršas savādāk kā plānots, kaut gan agrāk vai vēlāk visām izrādēm pienāk gals.
Un tā es pirms gada ielaidos attiecībās, pret kurām sākumā pretojos un tik skeptiski izturējos. Un domāju – nebūs.
Un tagad man ar lielu pārsteigumu jāsaka – ir!
Un pēkšņi šis ne-ideālais cilvēks, kā sākumā domāju, šķiet tik perfekts savos trūkumos un priekšrocībās. Un arī es neesmu ideāla, un tas tiek pieņemts. Un ir iespējams pateikt visu, un klusēt par visu, un sapņot par visu, un, lai ko arī kāds no mums nedarītu, tas šķiet tik iederīgi, tik dabiski. Un, vai varat iedomāties, nekad iepriekš nebiju jutusies tik brīva. Un pirmo reizi ir tā sajūta, ka… tā ir jābūt. Tā tam vienmēr bija jābūt. Tā ir, tā vienmēr ir bijis.
Un nekad nebiju domājusi, ka kaut kas tāds var notikt. Nekad nebiju domājusi, ka gribu kādam pateikt, cik labi es jūtos. Jo šķiet, ka tas, ko daru, ir labi, un cilvēks, ar ko esmu kopā, ir tas, ar kuru man vienkārši jābūt kopā. Lai cik tas absurdi no malas neizklausītos. Un lai cik muļķīgi tas neliktos lasītājam, kas lasa šo un prāto, par ko ir stāsts.
Stāsts ir par laimi. Es esmu laimīga. Esmu tiešām laimīga, un to jūtu tā kā nekad nebiju jutusi. Tā, it kā aklais sāktu redzēt (ai, starp citu, es tagad arī redzu! Bet tas ir cits stāsts).
Es jūtu, ka dzīvoju, un lietas var mani nomākt, bet tās nespēj mani padarīt nelaimīgu. Nespēj mani aizmest tur, kur agrāk biju, neapmierināta ar ceturtdaļpasauli.
Tagad es smagi strādāju, lai būtu tur, kur man ir jābūt, kur jūtos tik iederīga un īpaša. Pēkšņi visa pasaule liekas gaiša un aicinoša, un visas idejas šķiet reālas, un visi sapņi – īstenojami.

Un varbūt es pirmo reizi mūžā varu pateikt, ka esmu laimīga ar to visu, kas man ir.