Kaliningrad. As I saw it.

While leaving Riga, Latvia the man sitting next to me in the plane (he was from Amsterdam) told me that Kaliningrad is grey and ugly city compared to Riga. Well, I said, I gonna definetly check that out.

Nevertheless I had my free time very limited. Still – I had an opportunity to get on the roof of Kaliningrads’ “Origo” – Kaliningrad Plaza.

Kaliningrad Plaza

Hotel Kaliningrad

View from the Kalingrad Plazas' roof

View from the Kalingrad Plazas' roof

View from the Kalingrad Plazas' roof

View from the Kalingrad Plazas' roof

As I was told by person from Murmansk – Kaliningrad is more like Europe not Russia.

I’m good, I’m gone

Lai arī no rīta ceļoties 6:30 reizēm gribas nokrist vienalga kur un aizmigt, tomēr rezultējošā sajūta ir gluži laba.

Sapņi

Esi mēģinājis kādreiz dienā nokrist pagulēt?

Aizmiedz, sāc sapņot sapni. Tajā sapnī, skrienot sapinies ābeles zaros, nokrīti un atslēdzies, un sākas sapnis sapnī. Kad esi pamodies no atslēgšanās sapnī, pirmā līmeņa sapnis turpinās, un notikumi apkārt tikmēr arī ir ritējuši uz priekšu. Un tad tevi pamodina kaimiņš, un tu nonāc atpakaļ realitātē.

Tāds, lūk, Inception sižets.

Paralēli meklēju darbu, pāris randiņi jau aizrunāti.

Steiga

Tagad sākas tas posms, kad mācībām jāpievēršas arvien nopietnāk. Kāpēc tik agri? A, nu tāpēc, ka no jaunā gada jau būsim LU Datorikas fakultātes studenti, ne PPMF vairs. Tas kaut kādā dīvainā veidā nozīmē arī to, ka sesija mums jānokārto jau līdz Ziemassvētkiem. Tātad, tāpēc šogad tik agri jāsāk domāt par mācībām.

Iepriekšējās 2 dienās pamazām atklāju sev Adobe Illustrator jaukumus, visa grafiskā domāšana jāievirza mazliet citādākā filozofijā, nevis ņemu otu un bliežu, bet sākumā izdomāju, ko gribu, un tad domāju, kā to smuki un pakāpeniski un kādiem paņēmieniem sadalīt sastāvdaļās. Te mazliet ieskatam bildīte, kas tā arī nav tikusi pabeigta:

Ja runājam par skolu, tad šobrīd zinu jau 2 cilvēkus no manas šābrīža fakultātes, kuri aktīvi blogerējas, vienai meitenei sanāk diezgan labi, ne pārāk sen sāka, bet daudzsološi gan. Otra savukārt raksta regulāri, bet kaut kā ļoti naivi un bērnišķīgi. Pārlasu, bet nav man.

Par domām – jāsaka, ka brīžiem domāju par to, ka… ja nu viss ir skaisti meli? Ne pārāk sen man likās, ka tā arī ir. Bet tad manas sazvērestību teorijas tika izskaidrotas pavisam ikdienišķi, un varbūt pat ticami zināmā mērā. Nē, es esmu es un patiess, tas tā ir, un tā tam būs būt. Bet par apkārtējiem – ir kaut kas tāds, kas man liek ik pa brīdim atgriezties pie pagalam neticamiem variantiem. Laikam jau kādreiz paši neticamākie un neiespējamākie no tiem ir piepildījušies, tādēļ esmu “par 67% vidējais latvietis, tikai aizdomīgāks”.

Vispār – varbūt kādam ir darāms kāds darbs, kurš varētu būt saistīts ar kādām tehnoloģijām vai tehniku, bet būtu arī dinamisks un radošs, un kuru varētu darīt students paralēli mācībām un praksei? Laba alga pat nebūtu primārais faktors, galvenais, ka gribu darīt kaut ko tādu, kas man pašam interesētu ne tikai kādā noteiktā darbalaikā. Kaut vai… Jebkas.

Dzīves dinamika

Nedaudz par to, ko es šobrīd daru.

Dzīves intereses atbīdījušās otrajā plānā. Dienās skatos X-Files sākot no pirmās sezonas, tūlīt būs noskatīta jau visa otrā. Vakaros un naktīs rakstu/taisu skolas, jeb kā citi cienīgi sauc, universitātes darbus. Kādu brīdi jau ir diezgan vienalga kā izskatīties, vienalga par apģērbu. Kaut gan reizēm parādās doma, ka jāiegādājas jauns vasaras apģērbs/-i.

Tātad, es cenšos saārstēt savu kāju, kuru satraumēju šīs vasaras trešās futbola spēles laikā. Jā, tas nozīmē, ka ilgi nedrīkst sēdēt vai staigāt, kāju vēlams turēt augstāk par ķermeni vai vismaz vienā līmenī. Nemaz nebiju ievērojis, ka sēžot pie datora ir tik liela slodze uz kāju asinsrites sistēmu. Liekas – kas ta tur, sēdi, neko nedari. Kad esi vesels – to nejūt.

Liekas – nokārtošu sesiju, un tad tik būs vasara. Bet vai būs?

Mazliet painteresējos arī par vasaras darbu Rīgā. Laiku atpakaļ uzrakstīju bijušajiem darba devējiem, nekādu atbildi nesaņēmu. Skatījos darba sludinājumu portālos – dažs labs no šiem portāliem sadarbībā ar uzņēmumiem rīko studentu vasaras darba akcijas. Izklausās labi. Tik tālu. Alga? 150 Ls mēnesī, uz rokas. Nū, nē, paklau, atrēķinām pārvietošanos uz turieni. Atrēķinām paiku, atrēķinām dzīvošanas izmaksas. What the…? Kas tā par algu? Tur jau sanāk vēl ieguldīt; tikai, lai varētu strādāt. Izrēķinot visus savus izdevumus, man vasarā palikt Rīgā varētu būt vērts sākot no 250 Ls mēnesī uz rokas. Bez visādām ekstrām. Tā ka laikam nāksies no mācībām brīvo laiku pavadīt baudot vasaru, tas sanāk lētāk nekā dzīvot un strādāt Rīgā par 150.

Palasot darba sludinājumus, arvien skaidrāk saprotu, ka, ja neesi valsts iestādes augsta līmeņa ierēdnis vai nenāc klajā ar spožu biznesa ideju, tad šajā valstī nav un nebūs ko darīt.

Mēs strādājam, lai dzīvotu, bet vai bieži nav otrādi?

Izlemta lieta

Akvaišausmas.
Mazliet cits priekšstats par lietu kārtību parādījās. Bet tas tā.
Šodien kaķis mani izseko – lien klāt pilnīgi visur – laik kur es ietu, lai ko darītu, kādā brīdī, kad apstājos, viņš cenšas man uzgulties uz kājas, iegulties klēpī, rokām, jebkur, kur tajā brīdī pieejams. Un tad guļ. 😀 ĀĀ, un, kad aiztaisu aiz viņa durvis, žēli ņaud, it kā kāds viņu mocītu.
Rīt
– jāceļas agri, lai paspēju nomazgāt visus mājas logus vēl pirms autobusa.
– jāpaspēj pateikt/izdarīt kaut kas labs, lai vecāki iedotu naudu (tikai uzdrošinies pateikt, ka pats nekad tā neesi darījis!)
– jāatrod darbs vai vienkārši čemodāns ar 5 miljardiem Euro. Kaut vai miljonu…
– jāsasniedz apziņas augstākais līmenis, atsakoties no visiem sārņiem (un šeit es nevaru izdomāt nevienu piemēru).

oukei, beibī. Lets dū dis tunait! 😀

LETA riskē, lai paspētu pabeigt projektu?

Šodien līdz manai aizņemtajai personai izplatījās ziņas, ka LETA’s LA STAMPA projektā iesaistītajiem cilvēkiem vajadzēs apstrādāt vismaz 300 lapas nedēļā, citādi par darbu netiks maksāts.

Šo lēmumu var novērtēt divējādi. Jā, vasara ir jau pusē, projekts jāpabeidz septembrī, bet ar apjomiem diez kā neiet. Šādi skatoties uz šo lēmumu, liekas pozitīvi – motivācija strādāt vairāk (1200 lpp. mēnesī), līdz ar to – vairāk saņemt naudiņu.

Tomēr – otrs aspekts – apjomus kačāt vajadzēja nevis ar represijām, bet ar normāliem bonusiem – smieklīgā atalgojuma dēļ es šo darbu uztveru kā “nenāk-miegs-vai-ārā-lietus” laika pavadīšanas veidu, par to saņemot mēnesī supermazas naudiņas, bet tomēr. Respektīvi – nopietni bonusi, un nevis vienam cilvēkam kolektīvā (‘cos most of us got a life…).

Domāju, ka šī pieņemtā lēmuma dēļ varētu nozust daudz cilvēku, kas nav gatavi par smiekla naudu tērēt vēl vairāk sava laika.

Tā dīvaini sanāk – “Ne sūda nemaksā un vēl kačā pravas”. Tas ir tas.