Vecgada vakars

Priekā!

Cornershop – Brimful of Asha.

Fffforty-five.

Un piedevām:

Army of Lovers – Obsession:

TAS IR TAS!

quod erat faciendum

Sēžu tumsā un gremdējos domās, un labi, ka skan brīnišķīgais La Valse d’Amelie, kas smadzeņu skalošanu padara tik patīkamu. Tagad tā vietā, lai mācītos eksāmeniem, kas sāksies pēc pāris dienām, priecājos par notīm, ko laipnā Paula man atsūtīja – nevaru vien sagaidīt rītrītu, kad varēšu celties un iet mācīties šo skaņdarbu – un nevis mācīties eksāmeniem.
Pilnīgi pietrūkst tas laiks, kad varēju stundām ilgi spēlēt klavieres, pat bastot skolu, lai ietu spēlēt. Pietrūkst spēlēšanas, ļoti pietrūkst… Un žēl, ka esmu to visu palaidusi vējā – visas spējas, vēlmi, cenšanos, muzicēšanu. Mūzika man kļuvusi par aizaugušu zemeņu lauku – jā, tur vēl tās aug, bet tik daudz darba jāpieliek, lai iztīrītu, izkoptu, izravētu no nezālēm.
Sāku domāt, vai tas nav tas, kas man tik ļoti pietrūkst – man vajag manu flautu! Man vajag klavieres, ko varu spēlēt biežāk kā reizi nedēļā! Varbūt man tomēr vajadzēja iet uz Mediņiem? Kāpēc nobijos no iestājeksāmeniem, no mūzikas literatūras un solfedžo?
Tagad es domāju, ka tas ir tas, ko labprāt ikdienā darītu – nekādu pļāpāšanu par pediatriju, bērnu tiesībām, to, ko viņš iemācās vai neiemācās, kas viņam būtu labāks, kas sliktāks, filozofēšanu par to, kas ir filozofija, spriešanu par cilvēku temperamenta tipu un vēl visādi sviesti.
Es gribu praktisko darbu – kaut ko, ko man nekad neapniktu darīt. Un ne jau spēlēšana man apnika. Man apnika mācīties teorētisko. Kad iesāku spēlēt, īpaši, kas spēlēju orķestrī, tas viss sagādāja tādu prieku, ka aizmirsu visu citu, nekas neeksistēja, arī ne nogurums.Tad viss bija nosacīti kārtībā… Nē, tad viss BIJA kārtībā.
Es daru to, ko negribu. Es nedaru to, ko man vajadzēja darīt. Un tagad atliek tikai grauzt pirkstos – nebūs tev flautas, ko stundām mocīt, nebūs naktis, kad vienkārši sēdēsi un spēlēsi kādu savu improvizāciju, bebūs sarežģītie klavieru skaņdarbi, kurus sākumā nevarēja izprast, bet nākamajās dienās spēlēt bez aizķeršanās. Nebūs draugu, ar kuriem sacensties virtuozitātē. Nebūs tā saviļņojuma, kad spēlēsi, kad būsi daļa no kā liela un grandioza, kad desmitiem cilvēku noskaņojas vienai notij, vienai skaņai, un kad desmitiem dažādu nošu un skaņu nianšu savienosies, radot prieku, aizrautību, vai skumjas, vai laimi, vai ieraus atmiņās, vai liks cerēt par nākotni.
Nebūs nekā. Būs papīri, tukšas acis, nelaimīgi cilvēki, cīņa par visu, Dāvida cīņa ar Goliātu, tikai šoreiz Dāvidam nav nekādu izredžu, šoreiz mazais cinītis sabruks pie lielā vezuma.
Un tagad dzied kāda franču dziedātāja par skaisto meiteni, zaudēto mīlestību. Arī es zaudēju -, ne jau mīlestību, bet gan iespēju mīlēt.

Labi, šovakar esmu kļuvusi pārāk sentimentāla.

pfe!

izrādās, ka viņš ir tīri pieprasīts eksemplārs, ne? 😀

(!)

Oh, no!

Man šodien ir pēcalkohola sajūta 😀 Vakar nebija sevišķi jautri, ne?

Ziemassvētki

Ziemassvētki, arī Ziemsvētki, ir ikgadēji svētki, kuros tiek atzīmēti ziemas saulgrieži un Jēzus Kristus dzimšana. Tos svin no 24. līdz 26. decembrim (24. decembrī ir Ziemassvētku vakars, 25. decembrī – Pirmie Ziemassvētki, bet 26. decembrī – Otrie Ziemassvētki).

Ziemassvētkos pušķo eglīti. Tradicionāli latviešu rotājumi Ziemassvētkos ir egļu zari un rotājumi, kas izgatavoti no putnu spalvām un olām, salmiem, smilgām, augļiem, dārzeņiem un ogām. Tiek dāvinātas dāvanas, kuras parasti novieto zem eglītes. Lai saņemtu dāvanu bieži vien tiek prasīts noskaitīt dzejoli vai nodziedāt dziesmu. Pieņemts, ka dāvanas nes Ziemassvētku vecītis (saukts arī par Santa Klausu vai Salaveci), kuram reizēm palīdz rūķīši vai Sniegbaltīte.
(wikipēdija)

Un man iet ļoti labi, lai neteiktu vairāk. Mācības spiež, naudas nav pārpārēm, bet izvilkšu. Krīze jau vēl nav sākusies. Kad sāksies krīze, tad apple logo būs:

Punkts uz i.

Man apnika, eju kārties, šauties, da jebko. čau.

Man pirmoreiz vajag morālu atbalstu un pozitīvismu, draugus/ I went soft.

Tāda ir šī situācija. Man vajag kādu ar ko aiziet uz kaķi, atlaist psiholoģisko slodzi, un, pēctam – kādu kurš padzer ar mani kopā minerāli. Man šobrīd ir ļoti slikti, vajag domāt par mācībām i vēl Ziemassvētkiem, bet nevaru. I went soft.

Karoč – to visu augstāk minēto es dabūšu. Bet man vienalga riebjas palikt vienam ar savu bezmiegu. Tas ir pagaidām, jūtos kā pēc smaga psiholoģiskā trieciena, un sāku domāt vai man tiešām manā 21 gada vecumā būtu jāsāk domāt par savu ģimeni’n’stuff, kā te kāda jaunkundze izteicās. Tas ir fucked – up! I went soft 2.

Nespēju izturēt Jēkabpili, dēm 3 dienas un es gribu prom. Prom, prom, prom, atpakaļ uz pilsētu.

What you do – I do twice; What you do – I don’t do like you.

The same

Ak, šīs bezmiega naktis.Nav kā nosist laiku pa viņām.
Varbūt kādu labu filmu var kāds ieteikt. Vai labu grāmatu-tad ātrāk acis nogurtu un beidzot atnāktu miegs