Meanwhile in Mahima

De(r)dzīgas pārdomas

Varbūt būsiet pamanījuši, ka neesmu īpaši draudzīga. Pie šāda secinājuma nonācu, kad kāds cilvēks paprasīja, vai vispār satiekos ar kādu no “vecajiem” draugiem (domāts – vidusskolas). Atbilde – nē.
Padomāju, paskatījos apkārt – jā, ziniet, ir tāds talants zināt un runāt ar daudziem, bet patiesībā – nepiederēt nevienam. Tas ir, nevaru nosaukt nevienu pašu bērnības draugu, ar kuru satiktos vēl tagad. Un pārējie pazūd, kā pagriez muguru. Ā, vai arī vienkārši nav kontakta (slinkums un pārāk lielā vēlme izbaudīt vienatni). Un ziniet, es par to nesēroju.
Tas dod priekšrocību pazust jebkurā mirklī, un nebūs, kas nobirdinās par mani asaru. Nebūs, kas pietrūkst. Un var ātri iedzīvoties jebkurā pasaules malā. Un jā, es vēl esmu dzīva 😛

Ai, bet par pietrūkšanu – tā tomēr nesanāca. Uzreiz nāk prātā Simply raksts “Tu nekad nebūsi mana“.

Bet būtībā gribēju tikai pateikt, ka vakar ar māsu noskatījāmies vienkārši ideālu filmu – Into the Wild. Sen nebija tiešām pārdzīvojusi līdzi katram notikumam, ko redzu ekrānā. Un domas, kas pēc tam raisās… Vecīt, Tev tik bij’ dzīve. Visas iespējamās zvaigznes un ieteikumi noskatīties.

Piektdiena. Esmu pamests un viens.

Jau sen gribēju izmēģināt LMT/Okartes mobilā interneta iespējas tādā visiem mīļā situācijā kā braukšana vilcienā. Šobrīd Okarte (LMT pieslēgums man par dārgu) piedāvā mobilo internetu par 0,25 Ls visu dienu ar kaut kādiem viņiem pašiem saprotamiem ātruma ierobežojumiem, bet ar neierobežotu trafiku. Nav svarīgi – tas ir internets, ko var atļauties tur, kur nav interneta.

Tā arī sanāca, ka no Ebay (Ķīnas) nesen saņēmu jauno 9 šūnu laptopa bateriju, par kuru nemaksāju muitas nodokli, jo ķīnietis bija uzrakstījis uz iepakojuma “15$”, un vaļā taisījuši nebija. Iepriekšējā baterija mīlēja mirt jau pēc 3 minūtēm.

2 no 3 priekšnoteikumiem – ček.

Bija arī trešais – mobilais telefons ar 3G modemu. Aha, mans SE G502, kurš kārtējo reizi tiks nests uz garantiju, jo kārtējo reizi mīl slēgties ārā, restartēties un būt nesazvanāms (pirms gada cits tāds pats tika apmainīts garantijas ietvaros ar identisku defektu). Bet 3G modems ir laba lieta! Diemžēl šobrīd lietoju savu veco SE K510i, kuram 3G modema nav, tādēļ šodien eksperimentu ar internetu vilcienā Rīga – Krustpils veicu ar parasto GPRS “ātrumu”.

No Rīgas līdz ~ Ķegumam varēja ar aizturi darbināt Skype un ielādēt Tvnet, bet tālāk internets pazuda ik pēc minūtes vai divām, lai arī telefons rādīja, ka zona ir laba. Nekāda supersērfošana nesanāca, toties, izmēģinot kaut ko interesantu, laiks pagāja krietni ātrāk.

Šodien esmu Jēkabpilī. Un laikam būšu arī visu nākamo nedēļu. Bet šodien esmu viens, guļu viens un tas ir piektdienas vakars. Tik tālu nu būtu nonākuši 🙂

P.S.

Es gan nezinu, kā es no malas izskatos (jāpiebilst, ka neesmu dzimis Jēkabpilī, vecāki nav vietējie), bet man ir bargas aizdomas, ka Jēkabpils cilvēkus, īpaši jaunatni, var atpazīt jebkurā vietā – Rīgas centrā, tikko iekāpjot vilcienā utt. Arī pēc mistiskās izloksnes, bet vairāk pēc tā apģērba, ko valkā vidējais aritmētiskais jēkabpilietis, to nu es nemācēšu raksturot. Un, iespējams, arī pēc teikumu uzbūves. Jā, varbūt. Es tikai zinu to, ka nejūtos iederīgs ne šeit, ne Rīgā; Rīgā, iespējams, jūtos labāk, bet lielas atšķirības šobrīd nav.

Vēl brīnos kā tie, kas dzīvo Rīgā vai pierīgā, uzskata, ka viņi paši baigi labi dzīvo, bet laukos cilvēki ir nabagi. Tas gan ir smieklīgi, jo Rīgas iedzīvotāju lielākai daļai bagātība ir sapuvis dzīvoklis Imantā vai Zolitūdē, izgrabējis pasāts un vecs Zanussi, un tikai cilvēki, kas atmazgā vai nodarbojas ar kādu citu netīro biznesu, var atļauties kaut ko normālu. Kaut gan visā Latvijā turībai ir viena kopīga iezīme – “netīrā nauda”. Varbūt, ka var citādi, bet pilnīgi iespējams, ka nevar.

Sesija ir viegla, skaidrs?

Esmu pamanījis, ka pēdējā laikā visi par sevi jūtas ļoti lepni, kaut ko svin, kaut ko dzer. Izrādās iemesls ir varens – sesiju nokārtojuši. Un sūdzējās un kunkstēja katru mīļu dienu, un tagad arī turpina, tikai jau pagātnes izteiksmē – grūti, ak, cik grūti. Jā, varbūt tas ir grūti, varbūt, bet gribētos dažus no lielajiem kunkstētājiem apklusināt un samainīties vietām, vismaz uz decembri – janvāri, lai jau jūt.

Nē, sesiju es nokārtoju nedēļas vai divu laikā jau decembra beigās. Nē, nebija viegli, bet nokārtoju. Nē, nebija arī paredzēts, ka būs decembrī. Bet, tā kā mūs pārceļ uz LU Datorikas fakultāti, tad tā bija vienīgā optimālā iespēja.

Tagad mēs, pārceltie nabadziņi, katru dienu mācāmies diskrēto matemātiku un automātu teoriju, viss jau būtu labi, tikai sanāk apgūt janvāra mēnesī to, ko parasti apgūst semestra laikā. Neko, cenšamies. Un tad vēl prakse. Tā kā jā – ja es nevienam nezvanu un nerakstu – tas nenozīmē, ka esmu ārzemēs kā visi normālie, vai pametis šo pasauli. Nē, visticamāk mācos kaut ko matemātiski loģisku vai zīmēju kādu avotu vai akceptoru un rakstu regulāras izteiksmes.

Prakse man ir A/S “Rīgas Siltums”, tāpēc parasti centra pusē sanāk pavadīt visu dienu. Bet prakse ir jauka un pat jautra, tāda kā atslodze gandrīz, prātam vismaz.

Nulūk, tāpēc šobrīd esmu noguris līdz kliņķim, tādā garā notiek jau trešā nedēļa, no rītiem piecelties arvien grūtāk, bet pēc tam organisms gan ātri pamostas. Un pa naktīm man ir gandrīz garantēts miegs, tā tāda pozitīva iezīme.

Vispār atvainojos, ka nesanāk biežāk pastāstīt kaut ko. Kā kompensāciju piedāvāju attēlu (starpbrīdis, protams – pārējā laikā čakli mācamies) ar vietu, kur praktiski radās LU Datorikas fakultāte:

Ja vēlaties lasīt manas mirkļa atklāsmes, zibensziņas, fotoreportāžas, laipni aicinu piesūkties manam kanālam vīterī.

Pakomentē manu albumiņu, mcā!