Piektdiena. Esmu pamests un viens.

Jau sen gribēju izmēģināt LMT/Okartes mobilā interneta iespējas tādā visiem mīļā situācijā kā braukšana vilcienā. Šobrīd Okarte (LMT pieslēgums man par dārgu) piedāvā mobilo internetu par 0,25 Ls visu dienu ar kaut kādiem viņiem pašiem saprotamiem ātruma ierobežojumiem, bet ar neierobežotu trafiku. Nav svarīgi – tas ir internets, ko var atļauties tur, kur nav interneta.

Tā arī sanāca, ka no Ebay (Ķīnas) nesen saņēmu jauno 9 šūnu laptopa bateriju, par kuru nemaksāju muitas nodokli, jo ķīnietis bija uzrakstījis uz iepakojuma “15$”, un vaļā taisījuši nebija. Iepriekšējā baterija mīlēja mirt jau pēc 3 minūtēm.

2 no 3 priekšnoteikumiem – ček.

Bija arī trešais – mobilais telefons ar 3G modemu. Aha, mans SE G502, kurš kārtējo reizi tiks nests uz garantiju, jo kārtējo reizi mīl slēgties ārā, restartēties un būt nesazvanāms (pirms gada cits tāds pats tika apmainīts garantijas ietvaros ar identisku defektu). Bet 3G modems ir laba lieta! Diemžēl šobrīd lietoju savu veco SE K510i, kuram 3G modema nav, tādēļ šodien eksperimentu ar internetu vilcienā Rīga – Krustpils veicu ar parasto GPRS “ātrumu”.

No Rīgas līdz ~ Ķegumam varēja ar aizturi darbināt Skype un ielādēt Tvnet, bet tālāk internets pazuda ik pēc minūtes vai divām, lai arī telefons rādīja, ka zona ir laba. Nekāda supersērfošana nesanāca, toties, izmēģinot kaut ko interesantu, laiks pagāja krietni ātrāk.

Šodien esmu Jēkabpilī. Un laikam būšu arī visu nākamo nedēļu. Bet šodien esmu viens, guļu viens un tas ir piektdienas vakars. Tik tālu nu būtu nonākuši 🙂

P.S.

Es gan nezinu, kā es no malas izskatos (jāpiebilst, ka neesmu dzimis Jēkabpilī, vecāki nav vietējie), bet man ir bargas aizdomas, ka Jēkabpils cilvēkus, īpaši jaunatni, var atpazīt jebkurā vietā – Rīgas centrā, tikko iekāpjot vilcienā utt. Arī pēc mistiskās izloksnes, bet vairāk pēc tā apģērba, ko valkā vidējais aritmētiskais jēkabpilietis, to nu es nemācēšu raksturot. Un, iespējams, arī pēc teikumu uzbūves. Jā, varbūt. Es tikai zinu to, ka nejūtos iederīgs ne šeit, ne Rīgā; Rīgā, iespējams, jūtos labāk, bet lielas atšķirības šobrīd nav.

Vēl brīnos kā tie, kas dzīvo Rīgā vai pierīgā, uzskata, ka viņi paši baigi labi dzīvo, bet laukos cilvēki ir nabagi. Tas gan ir smieklīgi, jo Rīgas iedzīvotāju lielākai daļai bagātība ir sapuvis dzīvoklis Imantā vai Zolitūdē, izgrabējis pasāts un vecs Zanussi, un tikai cilvēki, kas atmazgā vai nodarbojas ar kādu citu netīro biznesu, var atļauties kaut ko normālu. Kaut gan visā Latvijā turībai ir viena kopīga iezīme – “netīrā nauda”. Varbūt, ka var citādi, bet pilnīgi iespējams, ka nevar.