Posts Tagged ‘emogļuki’

There is too much to lose

jūnijs 20, 2011

Bet vispār, manuprāt, ir pienācis laiks izaicināt likteni un spēlēt uz visu banku, kamēr veselība pavelk. Būs jautri?

Advertisements

Hm…

augusts 31, 2010

Man laikam šajā ziņā trūkst veiksmes. Lai kā viss norisinātos, drīz vien pienāk skumjās (šeit domāts:skumjas kā izjūta) beigas.

Vakar sanāca nostaļģiskā nakts – pēc “Amelia” noskatīšanās vairs nenāca miegs. Tas nekad nav beidzies labi.

Feeling like everyone has left me. Wherever I turn my face, they turn their backs.
I try to look into their eyes, but they close them. And I have no other choice but close mine too.

I’m the one who has to hold the flag. Flag – a textile and wood. And others can hold each other.

Šīs rindas nenozīmē, ka šeit esmu viena un pamesta, ka visi man pagriezuši muguru vai vēl kādas emo lietas. Man iet labi, man ir cilvēki, man ir, ko darīt, kur iet un tā joprojām. Viss ir labi, vienīgi tā sajūta – hm, nošķiršanās, vai vienkārši – šķiršanās. Bet tā ir daļa no spēles, ko spēlējam.
Again.
Thank you for attention.

Burns like hell.

augusts 16, 2010

Pirmkārt, jā, diena man sākās Kurzemē, Talsos, nu, gandrīz pašā centrā, dzīvoklī – ciemos pie radiniekiem. Vispār Talsi oficiāli ir mana dzimtā pilsēta, arī laika tur pavadīts salīdzinoši daudz, lai gan par vietu, no kurienes “nāku” visbiežāk uzskatu Jēkabpili. Jau kopš bērnības ir patikuši visi Kurzemes vietvārdi – Vandzene, Ugāle, Vāne, Laidze, Kabile, nu, bet tas jau cits stāsts.

Tātad, turpināšu ar to, ka pamodos es Talsos, tālāk šurpu turpu pa Kurzemi, uz vecvecāku un vecvecvecāku dzīves un atdusas vietām, pēc tam uz jūru. Viss it kā forši, jūrā ūdens pavēss, bet man jau tas neliegs peldēties. Atradu arī to nelaimīgo kempingu, arī vietas, kur telti var uzcelt nelegāli. Noskaņojums – pozitīvs.

Un tagad, wait for it:

Jā. Vakarpusē nonācu mājās, gribēju beidzot aprunāties ar cilvēkiem, kas iepriekš real-time saziņas līdzekļos (Skype) kādu nedēļu nebija pieejami. Pārāk biju iebraucis optimismā, nē, tā nevar. Vārds pa vārdam, visi plāni tiek mainīti, nekas nesanāks, viss sūdīgi, dzīvei gals un tā. Laikam jau tā arī sanāk, ka reāli draugi ir tie, kas visbiežāk ir tev blakus, ar kuriem jums ir kopīgi pagātnes podi gāzti, kaut kāds stabils pamats, uz kā balstās viss pienākumu un tiesību komplekts, ko sauc par draudzību. Ja šī pamata nav, tad nevar būvēt pārējo, pareizāk, var būvēt, bet – kam tas ir vajadzīgs, un cik ilgi “turēsies”? Tā iegājies, ka man šiem pamatiem jābūt patiešām pārbaudītiem, lai es vispār sāktu kādam citam cilvēkam ko uzticēt, acīmredzot šajā gadījumā, pēdējie, izirušie pamati, bija pārāk jauni, svaigi vai zaļi.

Bet – varbūt, ka tā ir vienkārši karma. Un tad gan – ja karma pieteiktos, ka šī ir viņas atbildība, tad es teiktu – “Ak, nu tad jau viss kārtībā!”, un tā arī justos, jo jaunībā visādu negatīvu notikumu un negatīvu emociju apkārtējiem esmu radījis patiešām bez skaita, un šis gadījums ir simbolisks. Jā, “karmas variantā” man patiešām nebūtu par ko žēloties, viss ir nopelnīts ar uzviju.

Skatoties draugu galerijas ‘draugos’

maijs 17, 2009

I feel myself far away of all your stuff. I’m not sayin’ my stuff’s valuable and yours not, I’m sayin’ I can’t imagine myself in that kinda photos.

Labais puika.

maijs 5, 2009

Kopš šodienas dziiviite būs pieejama tikai tās autoriem, tikai ielogojoties google’s sistēmā. Tālāk paskaidrošu par šo apmeklējumu iznīcinošo soli. Tātad, blogs ir piedzīvojis popularitātes kāpumu draugu, radu, paziņu lokā. Līdz ar to manas jaukās un patiesās domas kļuvušas par publiski pieejamu dvēseles atslēgas caurumu. Citiem vārdiem sakot – cilvēkiem nepatīk tas, kas man ir sakāms. Arī ģimene nespēj pieņemt to, ka man tomēr ir sava dzīve un domas. Un tad, gribot negribot, tu vienā brīdī saproti, ka taisnojies citu priekšā par savām domām. Tātad tā.

Kas vēl – iespējams, ka dažiem par mani ir radies nepilnīgs priekšstats – es nekad neesmu bijis tas labais puika. Vienmēr esmu ālējies, dzērumā muldējis muļķības, ākstījies ar pārējiem. Tāpēc, ja sākumā es kojās ar to nenodarbojos, tas bija tādēļ, ka nevienu nepazinu. Es, protams, apzinos, ka reizēm viss notiek par biežu, BET arī man ir savas krīzes, un kas tev vispār teica, ka es jūtos labi? Ko tu par mani vispār zini? Es esmu sliktais tēls – slinks, viegla dzīvesveida piekritējs, par nākotni nedomājošs. Bet tur jau tā lieta – ja tu mani sapratīsi (SAPRATĪSI!), tad, iespējams, es būšu labākais, kas ar tevi šajā dzīvē noticis. Jo es neesmu parasts bezsmadzeņu tusētājs.

Un, es ceru, ka tas, ko Agnija man šodien teica, nebija nopietni domāts. Pretējā gadījumā – piedod atvaino, būšu rupjš un gaužām atklāts – tu uzskati, ka esi labāka par mani? Man riebjas to jautāt, bet redzot kādu tev prieku sagādā teikt man sliktas lietas – man nākas to jautāt. Es, piemēram, neuzskatu, ka tu septembrī biji labāka psiholoģiskā ‘brieduma’ ziņā nekā esi tagad. Bet es, redz, esot sapisis savu seju. C’mon – domā pati baigi lieliski izskaties pēc jautras dienas un arī pēc nakts tam visam klāt? Labi, es atzīstu, ka man ir šādas tādas problēmiņas, bet kā tas nāk, ka cilvēks, kurš mācās psiholoģisku profesiju šitā uzvedas?

Savu sakāmo es pateicu, gribi – vainojies, es par savām domām nekaunos.

Edit: esam joprojām publiski.

Noskaņu vakars, kas ievilkās uz dienām divām.

marts 21, 2009

Jau iepriekš tiku rakstījis par dažiem tā sauktajiem “noskaņu vakariem“, kad Pēteris atbrauc ciemos, tad mēs nokrekojamies, un šaujam vaļā gudrās runas. Nu, šoreiz, lūk, pasākums ilga divas dienas, piektdien sākām un šodien, nu jau svētdien, noslēdzām. Pa starpu dzērām aliņus, ja neskaita miegu, tad nonstopā. Lētākos un akcijas. Kopā ap vienu režģi sanāca. Nu, tas ir tā, kad aizmiedz ar alu uz lūpām, un celies no rīta, lai atkorķētu nākamo. Tas principā tika darīts, lai nonāktu līdz zināmai stadijai, visa alus dzeršana un pārējais ir tikai līdzeklis, lai sasniegtu apgaismību. Tāpat kā, piemēram, meksikāņu reliģiskie rituāli (kaut vai ne meksikāņu, tak vienalga). Nu, lūk, visas iepriekšējās reizes bija izdevies radīt to, ko es saucu par “No country for old men” atmosfēru. Šoreiz arī kaut kur pa vidu bija labi. Pa vidu pavīd tādas miglā tītas atmiņas kā dažādu sieviešu dzimtes būtņu apciemojums, bet visi kā vienmēr kaut kur steidzās, mēs nē. Tur tā atšķirība. Jā, vienu brīdi atradāmies tajā idealizētajā vietā, ko principā rada apkārt esošā gaisotne, ko mēs dēvējam par emo atmosfēru. Tad kaut kādi apkārt esošie un nenovēršamie notikumi to visu izjauca un galu galā – tuvojās sestdienas vakars. Atkal paplūst garām visādas sarakstes, draugos, skaipos, eh, kas to visu tagad vairs uzskaitīs… Bet, jā, gaišā un jaukā paradīzes ieleja sāka pārvērsties parastajā ikdienā ar traukiem, kas jāmazgā, ēdienu, kas jāgatavo un visu pārējo. Beigās parādījās arī slāpes, kas noteikti nebija nekas īpašs, salīdzinot ar bezspēcības un tukšuma izjūtu, kāda tā ir tagad. Jūtos visādi noguris.

Jā, man pašam tā visa padarīšana šoreiz atgādina “Bailes un izmisumu Lasvegasā“, vismaz sižetiski. Tas nu ir padarīts, tagad spēju koncentrēt uzmanību uz psiholoģiskā esperimenta aprakstīšanu šeit. Fonā, protams, skan Merilins Mensons, neko citu klausīties pilnīgi un galīgi negribu.

Tā, nu. Svētdienas sākumā, pirms pulstens diviem viss ir beidzies, atliek izgulēties, un kļūt parastam. Šādi raksti, esot parastam, netaps. Šobrīd vēl esmu neparasts.

Fuj, fuj, fuj cilvēkam, kas tomēr pamanījās piekāst. Da nekā tev tur nav.

Paldies tiem, kas maldījās pa vidu mūsu tripā un pagrimuma stundās mums sastādīja sabiedrību.

Jā, man ir arī jauna iesauka, kas vakarā bija “princesīte”, bet no rīta, ieraugot mūsu ģimjus un Lubenes iespaidā, tika mainīta uz “pusbeigta padauza“. Beigās gan es atguvu princesītes godu, bet pakāsu Alias’ā.

Nu, ko, šis trips ir noslēdzies. Jāāā. Jālaižas gulēt, jāmostas parastajos ikdienas rāmjos ievietotam, un jādzīvo šitā te jūsu pareizā dzīve tālāk.

This isn’t a show, this is my fckin’ life.

marts 20, 2009

Haters call me bitch, call me whitie, but I am something you can never be.

Nez vai ātri piedzerties un aiziet gulēt ir tas labākais. Labāk ir dzert tēju, un sēdēt naktī, kaut vai runājot par kaut ko – neko.

Bet globāli – laikam ir jāsavāc manas motivācijas driskas, un jāatgriežas dzīvē, no kuras šobrīd, izskatās, ka mēģinu aizbēgt un izvairīties. Kas bijis – bijis, visi aizgājām no tā pa nullēm, tas ir, tā gribētos cerēt, tā būtu jābūt.

Lai nu kā. Man tomēr vajag cilvēkus, vismaz dažreiz, varbūt pat reti. Eh, nē, tomēr šovakar nav tekstu vakars, nekādas domas prātā nenāk, jāiet gulēt.

Tad nu tā, vēl pāris veltījumus, sarkstiet tagad, ja atpazīstiet šeit sevi. Tātad. 2. stāva gala istabiņa ar Jamaikas regeja karogu veseļojas, pūderē degunu, un rīt beidzot derētu ierasties manā rezidencē iedzert tēju. Ak, dies’, nu man tak vienalga, ja šobrīd neizskaties kā gribētos, tač kamōn. Nav jau bankets galu galā. Tas par to.

Numba tū. Vakarā gaidu svarīgus un patīkamus ciemiņus. Jā, būs atkal noskaņu vakars, mļe.

Numba trī. Mļeģ, apnikāt, davaj, zb – lasieties visi gulēt, beidziet vazāties, runāt savus sūdus un ķiķināties. Gaiteņu dzīvnieki 😀

Pāri paliek… Jā, neskatieties, lūdzu, uz mani kā KAUT KO šeit, ok? Nu, man apnika. Pierakstieties manā apmeklētāju listītē, un es ar jums visiem parunāšu personīgi, nebūs jāblamē sevi klausoties “viņš šito, viņš to ar viņu, viņiem” bla, bla, fck, bla. Mierīgi, ja? Jā, jā, pareizi, man ir savas, citādas domas, bet es tiešām neesmu vainīgs, ka kaut ko ne tā pateicu, nelabi paskatījos vai ne tā izteicos. HAHA, reāli man ir piekāst, es vienkārši gribu, lai jūsu dzīvē mazliet prieciņa, mitra un silta.

Ko vēl uzreiz piebildīšu. Tas, kas augstāk ir man, bet es dāsni ļauju jums palasīties, un ne citādāk. Pārmest nevienam nav nekādu tiesību. Un tikai tad es būšu brīvs, kad varēšu jūs visus, visus izlamāt, un pēctam saprast, ka dažus no jums es ļoti, ļoti mīlu. Mīlu kā savas dzīves sastāvdaļas, nevis grasos precēt un likt gatavot man ēst.

A pārējie pie dirsas. Tāpat turpinās uz mani blenzt kā uz sievieti pludmalē. Dēm.

Par garastāvokli.

marts 17, 2009

Mums ir uznācis dižens rosības un visu-darīt-gribēšanas periods JAU NU NĒ! Nu pilnīgi neko nevar iesākt darīt, un es neesmu tāds viens. Gribas sēdēt, skatīties kaut kādu filmu, Family guy vai vienalga ko, bet pamācīties, kaut ko uzrakstīt pilnīgi nevar. Vismaz man iekšā ir sajūta, ka notiks kaut kas – nevar saprast – labs vai slikts. Un domas līdz ar to pilnīgi ir piesietas pie dzīves, citiem cilvēkiem, mācības liekas kaut kas pilnīgi iracionāls no kā nevienam nav labuma. Un tāda jau otrā nedēļa tagad iet. Kas notiek, ko?

Nē, nē un nē.

marts 12, 2009

Visi šitie ikdienas purni… tā apnikuši! Kaut kāds random skripts jūs te ir saradījis – bez savām domām, vienkārši kaut ko dara darīšanas pēc. Lai nebūtu tukšs apkārt, ne? Jaunkundzīte, piemēram, vispār nerubī par ko es runāju [jāā, pat no izdzēsta skaipa kontakta var saņemt ziņas], un uzskata, ka es pret viņu izturos ļauni [a no bloķēta kontakta skaipā gan vairs es neko nesaņemšu ;)], pilnīgs murgs. Runā ar cilvēku, stāsti, kas nav kā vajag, kas mani neapmierina, bet jaunkundzīte nesaprot, vienkārši – kā skripts, kurš izpilda to, kas paredzēts, un visu, kas nav paredzēts, kur kaut kas jādomā, izmet erroru – “ievadītie dati neatbilst”. Un tieši tā. Jūtos kā sarunājoties ar kartupeli vai burkānu.

Ko dod tā sūda mācīšanās, ja neesi iemācījies domāt un vispār saprast kāda cita domu? Tas man vienmēr bijis nr. 1 jautājums. Piekāst to sūdu, kas jau nu tur būtu kaut kāds random mājasdarbs, vienalga, bet ja tev nevienaldzīgs cilvēks tevi aicina, vai pat ne aicina, da vienalga… Ja neinteresē – pasaki. Bet ja interesē, tad nafig visu vajag sa*ist? Kā var rasties tādi cilvēki, kam vienmēr atbilde satur “moš”, “es nezinu”? KĀ TĀDI VAR IZAUGT? Tas nav praktiski iespējams. Tur ir jāsēž kaut kādā nolādētā būrī vai kur… Tad jau es labāk tiešām ar kartupeli runāju.

Random cilvēki, vieni vienīgi random cilvēki apkārt, kā tas noved izmisumā un iznīcina dzīvesprieku… Te nu laikam līdz tikai tas inteliģentais [a kā citādi lai dēvē?] pulciņš, kuriem ir domas, savas domas, tātad manējie draugi, pārbaudītie.

Man jautā, kāpēc es nedraudzējos, kāpēc neesmu manīts tur un šur… Tāpēc, ka mani un lielāko daļu no jums saista tikai fiziska atrašanās vienā sūdu bedrē. Ak, šaušalas svētās, man nebija ne jausmas, ka cilvēku vairākums ir tikai, lai aizpildītu tukšo telpu! Izmisums, bļe un rokas nolaižas.

Mūzika: Marilyn Manson – Better of Two Evils

Arī man ir "wanna be" joma.

marts 10, 2009

/me wanna no longer live here with U, biaatches.

U had it all but U threw it away, you dumb FUCK!

Pēc visa šitā… Es vienkārši negribu vairs viņu redzēt. Agnija zina, par ko es runāju, pati dzirdēja visā krāšņumā. Un pēc tādiem sūdiem, piedodiet atvainojiet, kā lai viņas neienīst? Vismaz daži eksemplāri ir apveltīti ar ‘īpašām’ spējām, protams, ir arī normāli gadījumi, bet ne šeit un ne tagad. Es pazūdu no tā visa murga, visi gali ūdenī – telefonā viņas numurs izdzēsts, Skype kontakts likvidēts, draudziņos.lv bloķēta. Kaut varētu tāpat bloķēt arī dzīvē. Viņa sagrauj manu veselo saprātu ar šito savu figņu, uzdzen depresiju un ļaunumu manī, ko es vēršu pret apkārtējiem. Ko es darīšu – es nezinu. Negribu nearvienu runāt, negribu nevienu redzēt. Sēdēšu viens pats un beigšos nost.

Ā, jā – diena trīs, starpcitu.


%d bloggers like this: