Jauna nedēļa ir sākusies.

Sākusies kā jau pavasarim pieklājas – ar sniegu Rīgas centrā.

Prakses pēdējā nedēļa. Bet prakse ir tikai tik daudz, lai sevi ierobežotu – jāceļas, jādodas. Tas mazliet piebremzē un normalizē to sviestu, ko gribētos darīt. Bet tikai mazliet. Pienāk piektdiena, un sākas garā diena līdz svētdienas vakaram. Neviens nezin, kur tas aizvedīs, kur apstāsies.

Un tikai tagad es redzu to, ko iepriekš “metu pāri” un neredzēju – cik daudz patiesībā es un visi apkārtējie, mēs, esam psiholoģiski sačakarēti un, tā kā ir par maz, čakarējam vēl sevi paši papildus. Neredzēju arī to, cik ļoti cilvēki cenšas kaut ko darīt tikai darīšanas pēc, pilnībā bezjēdzīgu – tikai, lai nedomātu. Kurš pie tā vainojams, un kur šis viss novedīs?

Vai es zinu, ko es gribu? NĒ, šobrīd es to nezinu! Laikam tādēļ arī nav, ko zaudēt, nav iemesla, kāpēc neriskēt – vienalga vai tie būtu ārsti piespiedu kārtā, krimināli sodāmas darbības vai jauni darba piedāvājumi.

Un visas šā brīža “muļķības” pavada neregulāri, bet tāpēc ne mazāk smagi, nožēlas pilni mirkļi par visu lielisko, kas sūdainā un pilnīgi sapistā kārtā ir ticis iznīcināts. Pirms pieciem gadiem vai pirms diviem mēnešiem, ta’ kāda tur atšķirība, tā vairs nav.

Turpinu.

Ah, un vēl

Aizmirsu piebilst.

Sen neesmu bijusi draugos. Apskatījos vecos paziņas. Pilnīgi smiekli nāk, kā mana vecuma un vecākas meitenes cenšas izcelt savu seksapīlu, apvijot kājas ap durvju stenderi.
Nezinu pretējā dzimuma viedokli, bet man šķiet diezgan nožēlojami šādi pašapziņas celšanas mēģinājumu pasākumi.

Hey, wood folk!

Nu ko, esmu veiksmīgi noslēgusi vairākas lietas savā mūžā.
Pirmā ir – pēc divu dienu pilna darbalaika bērnu nometnē, tepat, fakultātes telpās, esmu izcietusi eksāmenu saziņā ar krievvalodīgajiem 10-13 gadus jaunajiem cilvēkbērniem. Krieviski runāju kā dažs labs arābiski, bet nu, kaut kā galā tikusi esmu. Eh, bet nu… vienīgā lieta, par ko ļoti pārdzīvoju, ir – kad puisis apceļ meiteni, un man viņš kaut kā jānorāj, bet māku to darīt tik latviski, un viņš latviski ņebumbum… nekas labs nesanāk. Cieņu pret neveiksmēm un aizej ar paceltu galvu 😀

Rīt galapasākums ar sagatavošanās darbiem vakara priekšnesumam un atvadām. Šķiet, ka pēc pasākuma mani gaidīs mīļotais Lāčplēsis, kas nomierina un iepriecina mani jau kopš trešdienas vakara.

Vēl esmu noslēgusi savu atmešanas semināru divu dienu garumā. Šodien visam esmu atmetusi ar roku. Turpināšu vēlāk.

Kas vēl? Beidzot esmu saņēmusi ziņu no labsirdīga drauga Čehijā, kas solās atbraukt ciemos pēc sava bakalaura aizstāvēšanas. Ballīte! Un par to ļoti priecājos, jo, cik apskatījos visādus iespējamos ceļošanas variantus, iznāk, ka lētāk ir vienkārši stopēt. Ja kādam ir zināmi lēti maršruti Rīga-Prāga-Rīga, dodiet ziņu! Pašlaik lētākais, ko esmu atradusi, ir ap 70-80 Ls, bet ceru, ka uziešu ko Ryanair price līdzīgu, kaut viņi tādu ceļojumu nepiedāvā.

Un iedomājieties vien, tikai mēnesis, un es atkal satikšu savu mīļoto! 😀 Jā, tieši tā, jo tas ir smieklīgi un satriecoši vienlaicīgi. Sen neesmu jutusies kā 18gadniece, bet ir patīkami, ka ir kāds, kurš par Tevi domā kā par princesi, jo vēl nav paspējis no manis pārgurt. Ar savu taktisko un pedagoģisko pieeju teju visam savā dzīvē, izņemot cīņā ar savām atkarībām no kafijas un cigaretēm, varu viegli kādu aizbiedēt. Toties konflikti tiek risināti saskaņā ar sociālās psiholoģijas konfliktoloģijas nodaļas pamatprincipiem. But it works!

Bet nu ko. Atkal esmu apēdusi apmēram 175 gramus šokolādes un izdzērusi (šoreiz) divus aliņus. Un otro reizi skatos When in Rome krievu valodā, kaut tas man neuzlabos valodas zināšanas. Toties varu teikt, ka šie bērni ir dzintara gabaliņi, tiešām brīnišķīgi un sirsnīgi, vien tik ilgi, kamēr izturies pret viņiem kā līdzvērtīgiem. Un tik ilgi, kamēr esi jauka persona. Un tik ilgi, kamēr spēj atrast kaut ko tādu, kas liek viņiem koncentrēt uzmanību uz tevi. Un vien tik ilgi, kamēr… nu, jā, katrā ziņā – ugunskristības ir notikušas.

Vēlu atpūtas pilnu vakaru un labu ziņu pirms gulētiešanas!

Kā ir.

Jūs nespējat un nespēsiet izturēt un saprast to, ka kāds varētu teikt un rakstīt patiešām to, ko domā. Un es neko negatavojos mainīt šajā ziņā. Jūsu intrigās un stulbumā izmērcētās pasaulītes spēj tikai sagremot bilžotu žurnālu padomus, MTV saskatītas “vērtības”, būtībā – atkārtot kaut ko vai kādu. Un ir tik jauki un smieklīgi redzēt, cik viegli es varu manipulēt ar jūsu superparedzamajiem “prātiem”.

Kāpēc cilvēks lasa, ja tas viņa vienvirziena prātiņam ir par smagu? Skatieties savus seriālus, un lasiet Mango.lv, ak, jā, nedomā daudz, tas palīdz nerviem.

Borrow my brain and be like  – dude, can’t handle it!

Dārzeņi

Viņa aizbēga no saviem tuvajiem cilvēkiem, no savām mājām, aizbēga pie pirmās izdevības. Tas notika uzreiz pēc tam, kad viņa ar lieliem plāniem un prieku tur bija atgriezusies, cerot atkal piedzīvot lieliskos brīžus un neaizmirstamās sajūtas. Diemžēl viņa bija vienīgā, kurai bija šīs sajūtas un cerības. Un pēc tam jau nekas no tā nebija pāri palicis, tikai ciešanas un izvairīšanās no tuvajiem cilvēkiem, kas visādi centās meiteni uzrunāt, kam patiešām rūpēja un uztrauca tas, kādā paskatā un noskaņojumā viņa šobrīd ir. Un skats bija tiešām nožēlojams.

Aizbēga viņa tāpēc, ka pat viņas mājas jau bija kļuvušas par lielisko brīžu un neaizmirstamo sajūtu priekšvēstnesi un glabātāju, tāpat kā viss pārējais tur – mazais brālis, istaba, dīvāni, virtuve, vannasistaba; ielas, laukumi, parki, tilti. Tas viss bija kļuvis vienots.

Dienās viņa bija dārzenis, tajos brīžos, kad spēja iznākt no tualetes un sava kuņģa saturu norīt atpakaļ uz leju. Nē, viņa nebija ne bulīmiķe, ne cilvēks, kuru būtu pārlieku viegli uztraukt, bet tā nu bija sanācis. Viņai bija daudz draugu ar laimīgām un ne pārāk laimīgām dzīvēm, kurus viņa uzskatīja par paziņām, jo problēmas nevienu pārāk neinteresēja, nu, visiem taču šodien ir kaudze ar debīlām mīlestības problēmām, vai ne? Kurš tad ar tām visām spēj tikt galā?

Bija arī draugi – draugi. Tie meitenei centās palīdzēt, runājot ar viņu, dodoties slēpot, aicinot uz ballītēm svešās pilsētas, uz kuru meitene bija aizbēgusi, jautrākajām vietām. Tas uz brīdi lika justies labāk. Pēc tam viss tik un tā atgriezās pie dārzeņiem un tualetes iekārtas maigajiem apkampieniem.

Un tādu es viņu satiku, un vienā telpā un gultā sarunājāmies divas diennaktis, kamēr viens no mums uz pāris stundām aizmiga, pēc tam atkal sarunu turpinot. Jā, laikam ir skaisti izstāstīt kādam savu dzīvi, gadu pa gadam, līdz nonākam pie šodienas.

Kad es viņai jautāju – kādēļ gan neizbeigt šādu dārzeņa stāvokli, un nepakrist zem kāda elektrovilciena, kas man likās pietiekami racionāls risinājums, viņa pārmetoši skatījās uz mani, un atbildēja – tu nezini, ko dzīve tev vai man vēl sagatavojusi, dod iespēju to sajust un piedzīvot. Padomā par savu ģimeni, padomā par saviem draugiem – draugiem.

Un tad es teicu – es nesaprotu, kā viņš spēj naktīs mierīgi gulēt, kā viņš vispār spēj turpināt savu paštīksmo dzīvi, kā viņš spēj ēst, dzert, izklaidēties!

Es ceru, dārgais lasītāj, ka Tu spēj naktīs mierīgi gulēt.