De(r)dzīgas pārdomas

Varbūt būsiet pamanījuši, ka neesmu īpaši draudzīga. Pie šāda secinājuma nonācu, kad kāds cilvēks paprasīja, vai vispār satiekos ar kādu no “vecajiem” draugiem (domāts – vidusskolas). Atbilde – nē.
Padomāju, paskatījos apkārt – jā, ziniet, ir tāds talants zināt un runāt ar daudziem, bet patiesībā – nepiederēt nevienam. Tas ir, nevaru nosaukt nevienu pašu bērnības draugu, ar kuru satiktos vēl tagad. Un pārējie pazūd, kā pagriez muguru. Ā, vai arī vienkārši nav kontakta (slinkums un pārāk lielā vēlme izbaudīt vienatni). Un ziniet, es par to nesēroju.
Tas dod priekšrocību pazust jebkurā mirklī, un nebūs, kas nobirdinās par mani asaru. Nebūs, kas pietrūkst. Un var ātri iedzīvoties jebkurā pasaules malā. Un jā, es vēl esmu dzīva 😛

Ai, bet par pietrūkšanu – tā tomēr nesanāca. Uzreiz nāk prātā Simply raksts “Tu nekad nebūsi mana“.

Bet būtībā gribēju tikai pateikt, ka vakar ar māsu noskatījāmies vienkārši ideālu filmu – Into the Wild. Sen nebija tiešām pārdzīvojusi līdzi katram notikumam, ko redzu ekrānā. Un domas, kas pēc tam raisās… Vecīt, Tev tik bij’ dzīve. Visas iespējamās zvaigznes un ieteikumi noskatīties.

Noskaņu vakars, kas ievilkās uz dienām divām.

Jau iepriekš tiku rakstījis par dažiem tā sauktajiem “noskaņu vakariem“, kad Pēteris atbrauc ciemos, tad mēs nokrekojamies, un šaujam vaļā gudrās runas. Nu, šoreiz, lūk, pasākums ilga divas dienas, piektdien sākām un šodien, nu jau svētdien, noslēdzām. Pa starpu dzērām aliņus, ja neskaita miegu, tad nonstopā. Lētākos un akcijas. Kopā ap vienu režģi sanāca. Nu, tas ir tā, kad aizmiedz ar alu uz lūpām, un celies no rīta, lai atkorķētu nākamo. Tas principā tika darīts, lai nonāktu līdz zināmai stadijai, visa alus dzeršana un pārējais ir tikai līdzeklis, lai sasniegtu apgaismību. Tāpat kā, piemēram, meksikāņu reliģiskie rituāli (kaut vai ne meksikāņu, tak vienalga). Nu, lūk, visas iepriekšējās reizes bija izdevies radīt to, ko es saucu par “No country for old men” atmosfēru. Šoreiz arī kaut kur pa vidu bija labi. Pa vidu pavīd tādas miglā tītas atmiņas kā dažādu sieviešu dzimtes būtņu apciemojums, bet visi kā vienmēr kaut kur steidzās, mēs nē. Tur tā atšķirība. Jā, vienu brīdi atradāmies tajā idealizētajā vietā, ko principā rada apkārt esošā gaisotne, ko mēs dēvējam par emo atmosfēru. Tad kaut kādi apkārt esošie un nenovēršamie notikumi to visu izjauca un galu galā – tuvojās sestdienas vakars. Atkal paplūst garām visādas sarakstes, draugos, skaipos, eh, kas to visu tagad vairs uzskaitīs… Bet, jā, gaišā un jaukā paradīzes ieleja sāka pārvērsties parastajā ikdienā ar traukiem, kas jāmazgā, ēdienu, kas jāgatavo un visu pārējo. Beigās parādījās arī slāpes, kas noteikti nebija nekas īpašs, salīdzinot ar bezspēcības un tukšuma izjūtu, kāda tā ir tagad. Jūtos visādi noguris.

Jā, man pašam tā visa padarīšana šoreiz atgādina “Bailes un izmisumu Lasvegasā“, vismaz sižetiski. Tas nu ir padarīts, tagad spēju koncentrēt uzmanību uz psiholoģiskā esperimenta aprakstīšanu šeit. Fonā, protams, skan Merilins Mensons, neko citu klausīties pilnīgi un galīgi negribu.

Tā, nu. Svētdienas sākumā, pirms pulstens diviem viss ir beidzies, atliek izgulēties, un kļūt parastam. Šādi raksti, esot parastam, netaps. Šobrīd vēl esmu neparasts.

Fuj, fuj, fuj cilvēkam, kas tomēr pamanījās piekāst. Da nekā tev tur nav.

Paldies tiem, kas maldījās pa vidu mūsu tripā un pagrimuma stundās mums sastādīja sabiedrību.

Jā, man ir arī jauna iesauka, kas vakarā bija “princesīte”, bet no rīta, ieraugot mūsu ģimjus un Lubenes iespaidā, tika mainīta uz “pusbeigta padauza“. Beigās gan es atguvu princesītes godu, bet pakāsu Alias’ā.

Nu, ko, šis trips ir noslēdzies. Jāāā. Jālaižas gulēt, jāmostas parastajos ikdienas rāmjos ievietotam, un jādzīvo šitā te jūsu pareizā dzīve tālāk.

You pussies think I went soft?

Īsais apraksts par noskaņu vakaru, garāks būs tad, kad vairs nebūšu “noskaņās” 😀 Tagad ir jāizdomā, kā dabūt pēteri garām caurlaidei :)))

w.e.

vakar 18:51
kādu tas vispār kaut kā vēl interesē??

Pē†eris Zīraks(Laikam.. Nejautā!) (Saseko)

Aiziet atkal kārtējās dienas šajā interneta sabierībā, vienalga vai sauc pa draugiem punkts el vē, vai skaipu, vai vēl kaut ko citu, aiziet un neatgūst atpakaļ, aiziet sarakste, kur paskaties kādu vēstuli, izvēlies iespēju “Atlasīt saraksti”, atzīmē visas vēstules, kas sarakstē,un izdzēs. Tik vienkārši tas ir, pat vienalga, ka cilvēks ir vai nav izlasījis pēdējo vēstuli, kas viņam rakstīta. vienalga.
akal kārtējais cilvēks, kas sabojā tik labo ilūziju, kas jau mēnesi, pat vairāk, valdīja man galvā par visu, viss bija tik kārtīgi sataisīts, bija ideāli.
bet ko melot? vienkārši drausmīgi bija, pats sevi mānīju, katru dienu skaidrojot sev, ka ir labi un ideāli, un nav jēgas atgriezties tādā bezdibenī, kurā nosēdēti pēdējie 6 gadi, katru denu graužot sevi pa gabalam, katru sekundi izlaižot pa gabaliņam vairāk žulti, kas saēd visu, ne tikai no rīta apēsto, bet arī daļu dvēseles, un skaidrā saprāta, kas paliek, mīlestību pret cilvēkiem, līdz beigās paliec par galīgu sociopātu ar vēlmi nogalināt katru dzīvo radību uz pasaules, tikai lai beigās būtu miers.. kļūt pa savas pasaules dievu un skatīties, kā pasaule lēnām grūst kopā.
nu kas vainojams, protams, tas pats, kas vienmēr, lieki pat sacīt, kas, kārtējais cilvēks, kārtējā sieviete, kārtējā Liene, Olga, Anete, Ieva, Airisa, Santa vai vienalga kas? Pašas zina, pie kā viņas vainīgas un pie kā ne.
nu vienalga, galvenais, ka garīgais atkal sapists un visiem vienalga.
čīkstēšana?
vai nav vienalga? tā vai tā katrs, kam kaut ko esmu prasījis, tik uz brīdi ir te, apnīk un aiziet.
un ko nu, tā nu ir, sievietes nāk un iet, un aiziet, jo īstās nav,nav ķīmijas vienādojumu, kas aprakstīs visu, nav bioloģijas shēmas, kuras visu parādīs,ne matemātiskās formulas, ne nekas cits, kas beigās parādīs, kurš kuram domāts un kā notiks viss, beigās vienkārši viens otru izdrāzīs, nedomājot pa to, kurš kuru krāpa un kurš paliks greizsirdīgs no tā..
Tā vien gribas sniegties pēc somā esošām cigaretēm, lai kaut ko uzpīpētu, ievilktu dūmu, kas plaušās ieies un nosēdīsies, atstājot tur tik pelēkas gļotas un saēdot mani no iekšpuses, un tikai daļiņa no tā visa aizies līdz smadzenēm, klusi čukstot: “Nomierinies, tas tev nav vajadzīgs.” Bet nē, esmu istabā, ne gluši viens, bet tomēr arī citu viedokļi ir svarīgi, un uz ielas nokļūt ir pēdējais, ko tagad vēlos.
iet ārā un iedzert, aiziet līdz jūrai, un izvēdināt galvu?
vaaai ar katru reizi, katru sīkumu, kas neiet ārā no galvas, katru vēlmi kādu nieku izdarīt, kaut kur iegriezt, iedurt kādu mazu punktiņu, tikai lai sabojātu savu ādu, atstātu zīmi: “Es Te Biju, tava mazā atmiņa pašo nožēlojamo mirkli, kad tev kādu vajadzēja, bet neviens nebija, kad tu kaut ko gribēji, bet to nedabūji, pa katru tavas dzīves nožēlojamo sekundi,kuru tu tikai eksistē, un nevis dzīvo.”
Tas arī nav īsti tas, ko var vēlēties, sēdēt atkal viens un nīst, atkal dalīt ārā žulti, līdz beigās aizrīties ar to,līdz beigās uzdzert alkoholu, lai tikai noskalotu to garšu no mutes, to dīvaino, cigarešu un žults,to pretīgumu, kas sakrājies pret katru cilvēku, katru melīgi izteikto vārdu, katru nepildīto solījumu, un katru čukstu, kas nav pateikts tieši sejā un ir aizgājis kaut kur aiz muguras, bet tieši tapēc tas ir tikai čuksts, nekas vairāk, bauma, nekas cits, bet tomēr tam notic, lai arī nezina, kā ir bijis patiesībā.
un uz ko noskatās normāls cilvēks? redz tikai virspusi, staigājošu būtni, tādu kā visi pārējie, domādams, ka viss ir kārtībā, ka nekas vairāk nav vajadzīgs. nemaz nezina, kā ir patiesībā, domā, ka ir labi. vai arī zina un tapēc neiejaucas, sakot: “kam man ar to rokas smērēt?”
nu re, tāda pasaule, tā dzīvojam.
laižot cilvēkus iekšā un ārā no dzīves savas, aiziet viens un nāk nākamais, dzīvo no cilvēka uz cilvēku, kā vampīri, izsūkt un atstāt,jo vairs dot neko nespēj..

Datuve.lv datubāzes dump

Nu, ko. Nozagta jau otrā datubāze šonedēļ. Šoreiz tā ir daudz apjomīgāka nekā mozaika.lv db.

Tiek ņemti priekšā visi IT portāli/saiti pēc kārtas. Šoreiz tā ir datuve.lv datubāze, kurā gan nav tik personīgi dati kā mozaika.lv gadījumā.

Klīst baumas, ka nākamais rindā esot gign.lv, un ka arī draugiem.lv datubāze esot bijusi nodumpota. Vasaras sākums tā neko.

Aŗī darbā līdzīgi. Tagad visi foxconn mātesplašu modeļi un to Crossfire atbalsts, socket 775 un I/O features griežas galvā. Un arī – starp datortehnikas i-šopiem valda savstarpēja nepatika… Nezinu, kādēļ vienā kantorī strādā izglītoti darbinieki, bet otrā (it kā par augstāku algu), bet neiet lāgā ne filtri + preču liste nekārtota.