Stāvēju zem dušas un domāju. Pazīstu visādus cilvēkus, kuri man it kā liekas laimīgi, mēdzu viņus apciemot, un tajās reizēs liekas, ka “ne ko pielikt, ne atņemt”, viss ideāli un tā. Tāda holivudiska laime ar naudumājusievuģimeni. Īstenībā, dušā es sapratu, ka liela daļa no tā ir tīrais teātris, lai radītu iespaidu, ka atbilsti laimes definīcijai, tev nav problēmu un tā tālāk. Visa realitāte tiek piekrāsota, uzlabota un tā. Un pēc tā paša tiecas jebkurš cilvēks, lai arī tu dzīvotu Padomju laika būrī, tik un tā sabiedrībā centīsies izskatīties labāks, bagātāks un laimīgāks, jo tā vajag. Vecrīgas bāros izmetīsi 50 Ls par vakaru, un ar vēsu ģīmi, kaut arī tā ir tavas algas ceturtā daļa, un pēc tam savā Padomju laika būrī ēdīsi makaronus un pelmeņus, lai tikai galus savilktu kopā. Un Tu nevienam nesūdzies par savu sūdīgo dzīvi, tā vietā centies pārējiem iestāstīt cik viss ir greit, kādas jaunas iespējas tevi gaida, rekur, jau rīt no rīta – jauna mašīna un paaugstinājums. Un nomirsti savā Padomju būrī nelaimīgs, ka visa tava dzīve sastāvējusi tikai no izlikšanās un veiksminieka tēla sabiedrībā.
Kam tas dirsā ir vajadzīgs? Tikai tad, kad mēs otram varēsim bez žēlošanās un kauna pateikt, ka mana dzīve šobrīd sucks, tikai tad mūžīgajam riņķadancim ar feikas laimes stutēšanu un kultivēšanu būs pienācis gals, un tu jutīsies krietni labāk nekā “nesot to, ko nevari celt”.
P.S.
Sveicieni pastāvīgajiem lasītājiem. Arī Tev, jā!
Magnijs
celjinieks
mazaisss
Simply
dziiviite jeb Skats uz pasauli 