Par dzīves lietām

Nekad nebiju domājusi, ka kaut ko tādu rakstīšu.
Ir bijušas visāda veida attiecības – šādas un tādas, ar lielākiem un mazākiem sapņiem un cerībām, ar reālu laimi un iedomātu, ar prieku un skumjām, ar greizsirdību un kontroli, ar bērnišķīgu maigumu.
Un, ticiet man, katru reizi es gribēju, lai viss būtu labi un šīs attiecības būtu rožainas un jaukas līdz mūža galam. Un, loģiski, cilvēki ir dažādi, un kādā brīdī saproti, ka vairs nespēj ar otru būt kopā. Lai nu kurš to saprot pirmais un pēdējais, lai nu kuram būtu puņķi un asaras, un pārdzīvojumi, kas sola mainīt visu atlikušo dzīvi, un tā… dzīvo tālāk.
Parasti kaut kā sanāk vispirms nolemt, ka kādu gadu vairs neielaidīsies nekāda veida attiecībās, kad jau pēc pāris nedēļām (neliekas pārsteidzoši vienkārši?) kāds aicina to the dark side. Un pēc pāris mēnešiem vai neesi izturējis un ielaidies attiecībās, par kurām, šķiet, viss jau pašā sākumā skaidrs. Protams, nekas nav skaidrs un viss izvēršas savādāk kā plānots, kaut gan agrāk vai vēlāk visām izrādēm pienāk gals.
Un tā es pirms gada ielaidos attiecībās, pret kurām sākumā pretojos un tik skeptiski izturējos. Un domāju – nebūs.
Un tagad man ar lielu pārsteigumu jāsaka – ir!
Un pēkšņi šis ne-ideālais cilvēks, kā sākumā domāju, šķiet tik perfekts savos trūkumos un priekšrocībās. Un arī es neesmu ideāla, un tas tiek pieņemts. Un ir iespējams pateikt visu, un klusēt par visu, un sapņot par visu, un, lai ko arī kāds no mums nedarītu, tas šķiet tik iederīgi, tik dabiski. Un, vai varat iedomāties, nekad iepriekš nebiju jutusies tik brīva. Un pirmo reizi ir tā sajūta, ka… tā ir jābūt. Tā tam vienmēr bija jābūt. Tā ir, tā vienmēr ir bijis.
Un nekad nebiju domājusi, ka kaut kas tāds var notikt. Nekad nebiju domājusi, ka gribu kādam pateikt, cik labi es jūtos. Jo šķiet, ka tas, ko daru, ir labi, un cilvēks, ar ko esmu kopā, ir tas, ar kuru man vienkārši jābūt kopā. Lai cik tas absurdi no malas neizklausītos. Un lai cik muļķīgi tas neliktos lasītājam, kas lasa šo un prāto, par ko ir stāsts.
Stāsts ir par laimi. Es esmu laimīga. Esmu tiešām laimīga, un to jūtu tā kā nekad nebiju jutusi. Tā, it kā aklais sāktu redzēt (ai, starp citu, es tagad arī redzu! Bet tas ir cits stāsts).
Es jūtu, ka dzīvoju, un lietas var mani nomākt, bet tās nespēj mani padarīt nelaimīgu. Nespēj mani aizmest tur, kur agrāk biju, neapmierināta ar ceturtdaļpasauli.
Tagad es smagi strādāju, lai būtu tur, kur man ir jābūt, kur jūtos tik iederīga un īpaša. Pēkšņi visa pasaule liekas gaiša un aicinoša, un visas idejas šķiet reālas, un visi sapņi – īstenojami.

Un varbūt es pirmo reizi mūžā varu pateikt, ka esmu laimīga ar to visu, kas man ir.

Diivaini, taa gadiijaas

taatad. 6.juulijaa saaku stopeet no Riigas uz Liepaaja-Klaipeeda-Kaunja-Varsava-Krakova-Viine-Bratislava-Praaga-Cimelice-Praaga-Nurnberga-Frankfurte-Kjelne-Liege-Antverpene.
Taatad cauri Lietuvai,Polijai,Austrijai,Slovakijai,Cehijai,Vaacijai liidz Belgijai.

Un paslaik atrodos Orval, netaalu no Francijas robezas, straadaaju kaa briivpraatiigais vietaa, kuraa cilveeki brauc no visaam pasaules valstiim mediteet, dziivot dabisku dziivi, eest tikai un vieniigi vegaanu paartiku.

Un man nav ne jausmas, kad un kaa es tiksu maajaas.

Imagine that!

Iespaidīgi

P.S. Nepiekrīti man, labi. Bet es no tā nemainos kā cilvēks, ko pazini pirms tam.

Tiem, kam depresīvais uznācis

Laimdota

Pietrūkst dzīves, kas lika justies, ka esmu cilvēks.
Tad, kad bija, par ko ēst, un tad, kad nebija, bija, ko ēst.

P.S. Un nebija jādzer alus, lai nāktu miegs, kad nevar aizmigt.

Gandrīz 11:00

Tas ir drausmīgi – būt skumjam jau no paša rīta.
Briesmīgi, ka dari savas ikrīta kustības, izdari visu tieši tādā secībā kā parasti. Un tad izdari kaut ko pilnīgi ačgārni un brīnies, kāpēc tā. Kāpēc kavē laiku. (Bet kāpēc uztraukties, ka kavē laiku, to nemaz nevar aizkavēt, un laika nemaz nav – es neko nevaru nokavēt).
Sagatavojies, izlem negatavoties. Saģērbies un domā – ceru, neviens mani neredzēs. Melns.
Iekšā kaut kas gruzd. Kāda vēlme, un skumjas, ka nevaru – jo nevajag – to piepildīt.
Skumjas, ka gribu blenzt acīs pagātnei. Pārvērsties par mazu cinīti un skatīties tieši acīs. Un kāpēc? Kāpēc negribēju vakar, bet gribu šodien, no rīta? Un skumjas, ka nekad vairs nesatikšu, jo dzīve tā izlēmusi. (Jo mani lēmumi vairs nav nejaušība).
Tas nav pieklājīgi – just skumjas jau no paša rīta, kad vēl nav pat vienpadsmit. Vai gribēt būt mazam cinītim, kad esi ja ne cilvēks, tad kamielis. Un nejust prieku par to, kas pieder. Ļaujiet kādreiz kaut uz pusstundu nebūt pateicīgam par to, kas man ir! Un vismaz stundu nesakiet, ka tik skaistā pasaulē nav iemesla bēdāties- jo ir! Paskaties taču, neredzi? Es skumstu. Ja nebūtu iemeslu, es taču tā nedarītu. Un pārstājiet man rādīt, cik skaistas zvaigznes, autentiskas ēkas, beidzot ir silts, skat, kāds lietus, kas tad tev pietrūkst, kāpēc atkal nav labi, ko vajag, izbeidz, tev ir problēmas, aizveries, atver acis, ej ārstēties.
Un tad izlikties, ka viss kārtībā, un smaidīt. (No viltus smaida bojājas zobi un ātri paliek vecs).

Ah, un vēl

Aizmirsu piebilst.

Sen neesmu bijusi draugos. Apskatījos vecos paziņas. Pilnīgi smiekli nāk, kā mana vecuma un vecākas meitenes cenšas izcelt savu seksapīlu, apvijot kājas ap durvju stenderi.
Nezinu pretējā dzimuma viedokli, bet man šķiet diezgan nožēlojami šādi pašapziņas celšanas mēģinājumu pasākumi.

Hey, wood folk!

Nu ko, esmu veiksmīgi noslēgusi vairākas lietas savā mūžā.
Pirmā ir – pēc divu dienu pilna darbalaika bērnu nometnē, tepat, fakultātes telpās, esmu izcietusi eksāmenu saziņā ar krievvalodīgajiem 10-13 gadus jaunajiem cilvēkbērniem. Krieviski runāju kā dažs labs arābiski, bet nu, kaut kā galā tikusi esmu. Eh, bet nu… vienīgā lieta, par ko ļoti pārdzīvoju, ir – kad puisis apceļ meiteni, un man viņš kaut kā jānorāj, bet māku to darīt tik latviski, un viņš latviski ņebumbum… nekas labs nesanāk. Cieņu pret neveiksmēm un aizej ar paceltu galvu 😀

Rīt galapasākums ar sagatavošanās darbiem vakara priekšnesumam un atvadām. Šķiet, ka pēc pasākuma mani gaidīs mīļotais Lāčplēsis, kas nomierina un iepriecina mani jau kopš trešdienas vakara.

Vēl esmu noslēgusi savu atmešanas semināru divu dienu garumā. Šodien visam esmu atmetusi ar roku. Turpināšu vēlāk.

Kas vēl? Beidzot esmu saņēmusi ziņu no labsirdīga drauga Čehijā, kas solās atbraukt ciemos pēc sava bakalaura aizstāvēšanas. Ballīte! Un par to ļoti priecājos, jo, cik apskatījos visādus iespējamos ceļošanas variantus, iznāk, ka lētāk ir vienkārši stopēt. Ja kādam ir zināmi lēti maršruti Rīga-Prāga-Rīga, dodiet ziņu! Pašlaik lētākais, ko esmu atradusi, ir ap 70-80 Ls, bet ceru, ka uziešu ko Ryanair price līdzīgu, kaut viņi tādu ceļojumu nepiedāvā.

Un iedomājieties vien, tikai mēnesis, un es atkal satikšu savu mīļoto! 😀 Jā, tieši tā, jo tas ir smieklīgi un satriecoši vienlaicīgi. Sen neesmu jutusies kā 18gadniece, bet ir patīkami, ka ir kāds, kurš par Tevi domā kā par princesi, jo vēl nav paspējis no manis pārgurt. Ar savu taktisko un pedagoģisko pieeju teju visam savā dzīvē, izņemot cīņā ar savām atkarībām no kafijas un cigaretēm, varu viegli kādu aizbiedēt. Toties konflikti tiek risināti saskaņā ar sociālās psiholoģijas konfliktoloģijas nodaļas pamatprincipiem. But it works!

Bet nu ko. Atkal esmu apēdusi apmēram 175 gramus šokolādes un izdzērusi (šoreiz) divus aliņus. Un otro reizi skatos When in Rome krievu valodā, kaut tas man neuzlabos valodas zināšanas. Toties varu teikt, ka šie bērni ir dzintara gabaliņi, tiešām brīnišķīgi un sirsnīgi, vien tik ilgi, kamēr izturies pret viņiem kā līdzvērtīgiem. Un tik ilgi, kamēr esi jauka persona. Un tik ilgi, kamēr spēj atrast kaut ko tādu, kas liek viņiem koncentrēt uzmanību uz tevi. Un vien tik ilgi, kamēr… nu, jā, katrā ziņā – ugunskristības ir notikušas.

Vēlu atpūtas pilnu vakaru un labu ziņu pirms gulētiešanas!

Nesaistīti

Kāpēc tāds virsraksts? Jo manas pārdomas neiespaido šodienas sarkanā krāsa un sirsniņbaloni fakultātes “baseinā”.

Pāris dienas atpakaļ ienāca prātā tāda doma: sajūta, ka no manas dzīves būtu izdzēsts teju pusgads, un es turpinu dzīvi no vasaras vidus/noslēguma. Tās pašas sajūtas, kas valdīja toreiz (es nerunāju par sauļošanos pludmalē un nakts peldēm pēc pirts), tas pats… nu, apmēram tā. Atkal tās pašas domas, tas pats nepārdzīvoti pārdzīvotais, nepārmetoši pārmetošais un vienkārši nostalģiskais. Kā soļojot apakaļgaitā – esmu tālu, bet skats vēl tas pats. Tāpēc jāgriež galva uz priekšu un viss vecais jāmet ārā!

Bet tomēr sajūtas liek pakavēties un uzrakstīt pāris skumjas rindiņas atbilstoši noskaņojumam. Un kad esmu šeit, neko vairs negribu teikt. Tikai to, ka jūtu, kā redziet. Un ka esmu zaudējusi spēju spēcīgi depresīvi izteikties. I nafig!

Un vēl es vāru zupu un brīnos, kāpēc, jo man zupas negaršo. Laikam vēlme sev ieriebt ir palikusi 😛

Gribu arī oponēt Simply kliedzošajam noskaņojumam un ļaut jums fonā paklausīties ko jauku un nomierinošu, piemēram, šo jauko dziesmu.

Patīkamu jums dienu!

De(r)dzīgas pārdomas

Varbūt būsiet pamanījuši, ka neesmu īpaši draudzīga. Pie šāda secinājuma nonācu, kad kāds cilvēks paprasīja, vai vispār satiekos ar kādu no “vecajiem” draugiem (domāts – vidusskolas). Atbilde – nē.
Padomāju, paskatījos apkārt – jā, ziniet, ir tāds talants zināt un runāt ar daudziem, bet patiesībā – nepiederēt nevienam. Tas ir, nevaru nosaukt nevienu pašu bērnības draugu, ar kuru satiktos vēl tagad. Un pārējie pazūd, kā pagriez muguru. Ā, vai arī vienkārši nav kontakta (slinkums un pārāk lielā vēlme izbaudīt vienatni). Un ziniet, es par to nesēroju.
Tas dod priekšrocību pazust jebkurā mirklī, un nebūs, kas nobirdinās par mani asaru. Nebūs, kas pietrūkst. Un var ātri iedzīvoties jebkurā pasaules malā. Un jā, es vēl esmu dzīva 😛

Ai, bet par pietrūkšanu – tā tomēr nesanāca. Uzreiz nāk prātā Simply raksts “Tu nekad nebūsi mana“.

Bet būtībā gribēju tikai pateikt, ka vakar ar māsu noskatījāmies vienkārši ideālu filmu – Into the Wild. Sen nebija tiešām pārdzīvojusi līdzi katram notikumam, ko redzu ekrānā. Un domas, kas pēc tam raisās… Vecīt, Tev tik bij’ dzīve. Visas iespējamās zvaigznes un ieteikumi noskatīties.