Slapjie sapņi

Ir īstais laiks pamuldēt, es tā domāju.

Tikko es izdomāju, ka tagad gan ir jāraksta kvalifikācijas darbs, tā uzrodas 102 citi darbi – interesantāki, svarīgāki un finansiāli motivējošāki (īstermiņā). Paralēli visam esmu uzņēmies arī WordPress pielocīšanu RTU Būvniecības fakultātes studentu pašpārvaldes vajadzībām. Ja būtu vairāk stundu, tad jau šobrīd būtu pa smuko. Nekas, galvenais, lai ir griba darīt, pārējais tad jau būs lieliski.

Un vēl. Par raksta nosaukumu.

Pēdējā vājprāta/mentālo problēmu/anarhijas ballītē kojās sākās interesanta tēma, kas laikam 7. vai 8. klasītē bija ļoti populāra veselības mācības vai kādās citās lekcijās stundās, kur tika runāts par seksu vai vismaz uz to pusi. Saucās “slapjie sapņi”, ja pareizi atceros. Nu, lūk, par to arī temats, jaunkundzes pacēla, un es teicu, ka par to neko nevaru pastāstīt, jo man tādu nav bijis. Tad es sāku diezgan pārliecināti stāstīt, ka tas gan jau ir kārtējais populārais pieņēmums, izdomājums, humors, un prasīju citam čalim, lai apstiprina manas domas, bet viņš atbildēja – man ir bijuši! Tad es aizvēros, laikam atkal esmu kaut ko palaidis garām, haha. Man ir sapņi par erotiku, nešķīstu seksu, trīsamiem, bet tas nekad nav beidzies ar slapjiem sapņiem. Tas ir labi vai slikti?

Jā, ļoti sasāpējusi tēma. Bet ne tik ļoti kā piektdien vai sestdien gaidāmā braukšana mājās. Tur vēl neesmu gatavs atgriezties. Vispār Jēkabpilī ne. Emocionāli.

Bīts rakstot šo –

Bīts pēc tam –

Arlabunakti, draudzenītes un draudziņi!

Laimdota

Pietrūkst dzīves, kas lika justies, ka esmu cilvēks.
Tad, kad bija, par ko ēst, un tad, kad nebija, bija, ko ēst.

P.S. Un nebija jādzer alus, lai nāktu miegs, kad nevar aizmigt.

Gandrīz 11:00

Tas ir drausmīgi – būt skumjam jau no paša rīta.
Briesmīgi, ka dari savas ikrīta kustības, izdari visu tieši tādā secībā kā parasti. Un tad izdari kaut ko pilnīgi ačgārni un brīnies, kāpēc tā. Kāpēc kavē laiku. (Bet kāpēc uztraukties, ka kavē laiku, to nemaz nevar aizkavēt, un laika nemaz nav – es neko nevaru nokavēt).
Sagatavojies, izlem negatavoties. Saģērbies un domā – ceru, neviens mani neredzēs. Melns.
Iekšā kaut kas gruzd. Kāda vēlme, un skumjas, ka nevaru – jo nevajag – to piepildīt.
Skumjas, ka gribu blenzt acīs pagātnei. Pārvērsties par mazu cinīti un skatīties tieši acīs. Un kāpēc? Kāpēc negribēju vakar, bet gribu šodien, no rīta? Un skumjas, ka nekad vairs nesatikšu, jo dzīve tā izlēmusi. (Jo mani lēmumi vairs nav nejaušība).
Tas nav pieklājīgi – just skumjas jau no paša rīta, kad vēl nav pat vienpadsmit. Vai gribēt būt mazam cinītim, kad esi ja ne cilvēks, tad kamielis. Un nejust prieku par to, kas pieder. Ļaujiet kādreiz kaut uz pusstundu nebūt pateicīgam par to, kas man ir! Un vismaz stundu nesakiet, ka tik skaistā pasaulē nav iemesla bēdāties- jo ir! Paskaties taču, neredzi? Es skumstu. Ja nebūtu iemeslu, es taču tā nedarītu. Un pārstājiet man rādīt, cik skaistas zvaigznes, autentiskas ēkas, beidzot ir silts, skat, kāds lietus, kas tad tev pietrūkst, kāpēc atkal nav labi, ko vajag, izbeidz, tev ir problēmas, aizveries, atver acis, ej ārstēties.
Un tad izlikties, ka viss kārtībā, un smaidīt. (No viltus smaida bojājas zobi un ātri paliek vecs).

Joprojām.

Joprojām esmu samīlējies, joprojām nespēju to palaist vaļā. Lai cik šī persona nebūtu “īstā”, lai cik es nebūtu bijis naivs un stulbs, bet tas ir tas, ko esmu saņēmis. Es pat to negribu, tas vienkārši tur ir. Smieklīgi, ja nebūtu tik traģiski. Un tā ir balss iekšā, kas liek doties prom no izvirtībām un dažādām vieglas uzvedības personām.

Atpakaļceļa nav, tieši tāpat kā uz priekšu. Strupceļš, vismaz pagaidām. Apburtais loks.

Negribu arī nevienai citai sagādāt “jaukus” WTF momentus ar to, kas darās manā galvā un zemapziņā. Tas būtu negodīgi pret to otru personu.

I’m sooooo fucked.

http://www.youtube.com/watch?v=T8YCSJpF4g4