Viens darbs galā, tagad kaudze citu priekšā

Nu ko, pēc ilgas klusēšanas atkal gribu runāt.
Pēdējās nedēļas cītīgi strādāju pie projekta darba, un nu varu svinīgi teikt – pabeigts! Liels prieks par pārsteidzoši produktīvu sadarbību – negribu teikt neko sliktu, bet līdz šim tas bija saliedētākais un efektīvākais grupas darbs, ko esmu piedzīvojusi. Darba laikā nebija neviena strīda, neviena ideja netika vienkārši atmesta, bet gan no tās uzbūvēta pilnīgāka. Tiešām negribu teikt neko sliktu, bet ticu, ka savā kursā tik akurāti un līdzeni vis neietu.
Un nu tas ir pabeigts! Rīt tik jāiet iesniegt projekts un pēc tam nosvinēt bārā. Titullapa izskatās šādi:

Pagājušo nedēļu grupa no trim meitenēm (t.i.mēs) devāmies uz jauniešu klubu, lai novadītu vienu improvizācijas teātra sesiju/mēģinājumu. Sanāca nu tā, nu tā – bet toties pieredze strādāt ar norvēģu bērniem, kam jau viss rokās iedots un vēl pa virsu uzbērts.
Bet pieredze imigrantu bērnu nometnē bija fantastiska! Labi, no sākuma, kamēr uzskatījām, ka mums būs jāstrādā ar 20-30 gadīgiem vīriešiem, kas izliekas par 16-17 gadīgiem tīņiem (jo nepilngadīgajiem bēgļiem lielākas priekšrocības un mazākas iespējas tikt aizsūtītiem atpakaļ). Un šie puiši nebūt neizskatījās pēc visdraudzīgākajiem pasaulē – mums, divām baltām meitenēm. Bet radās izdevība darboties ar meitenēm (no 70-80 bērniem – “bērniem” – tikai 16 ir meitenes… par ko tas liecina?), ko arī izmantojām. Un viņas bija tik gudras… un radošas. Vispār lieli potenciāli šajā nodarbībā mirdzēja. Divas dienas nevarēju gulēt, jo gribēju atgriezties, izveidot nodarbību plānu un strādāt ar viņām. Diemžēl bērni šajā bēgļu centrā nevar uzturēties ilgāk par 3-4 nedēļām, tad jādodas tālāk… uz kurieni, viņi paši nevar atbildēt.

Tā nu es šeit sēžu, skatos, kādu filmu gribu redzēt (jo man ir brīvais laiks!), vai varbūt grāmatu lasīt (kas nav saistīta ar traumām, teātri vai imigrantiem!)… Un cenšos neiespaidoties no tiem negatīvajiem rakstiem, ko varu apskatīt ierastajās lapās – arī šeit. Ceru, ka ar jums un jums (un jums) viss galu galā būs kārtībā, un drūmās domas aizmirsīsies, darot ko lietderīgu un patīkamu.

Nu jā, un apsveicu Latviju svētkos!

Virsraksts

Hm, gribēju parādīt beļģim ziemu – nu, tādu, kur sniegs ir vairāk par 5 cm.
Bet datorā nekas vecāks par pavasari nav saglabāts. Un gribēju parādīt gan īstu ziemu, gan ledus klučus Jēkabpilī, bet nevarēju atrast. Simply, ja vari, izpalīdzi man – atsūti vienu smuku bildīti, kur smaidi pie ledus kalna 🙂

Bet ko es gribēju teikt? Ka man ir ļoti interesanti. Beidzot sākas darbs pie projekta – nav ilgi jādomā, kāda tēma būs manas grupas darbam – Improvizācijas teātra metožu izmantošana darbā ar imigrantu bērniem. Un tas būs.. ceru, ka interesanti. Vismaz kaut kas, kas man pašai iet pie sirds (jā, jā, zinu, atkal uzspiedu savu, un nu mēs darīsim to, ko es jau septembrī biju nolēmusi darīt).

Ah, un esmu pārēdusies šokolādi… katru dienu. Zinu, ka viss ir dārgs (hm, kaut kā pamanīju), bet.. šokolāde, no tās atteikties nespēju…

Un vakar 50vietīgs autobuss no mūsu kojām brauca iepirkties uz Zviedriju. Jēziņ, un es piekritu braukt! Viss, tiešām, viss bija nenormāli forši, jautri utt., izņemot pašu iepirkšanos. Piedrūzmēts lielveikals ar nelaipniem lēto cenu medniekiem norvēģiem, nevaru atrast, ko man vajag, un beigās nopērku kādu 6daļu no tā, ko biju uzrakstījusi sarakstā. Un pat tad iztērēju apmēram 88 Ls (kuš, tikai mammai nesaki!). Nesaprotu, kur vēl tālāk iet (un pārtika man pietiks kādam mēnesim – yeah right).

Nu jā, un bija vēl kaut kas ļoti svarīgs, ko gribēju teikt. Neatceros. Hm, man patīk mana romantiskā dzīve (šodien skatījos Aladinu). Patīk, bet būtībā esmu sapratusi vienu – ja man pieder pašai sava istaba, man būs labi visur. Nav tā, ka es gribu palikt, jo šeit ir tik labi. Nē, man ir vienalga – dzīvoju? Dzīvoju, tad ir labi. Protams, ir interesanti utt., bet ne es mīlu esmu atradusi, ne savu vietu dzīvē, pat ne darbu. Kāda vēl palikšana, mīļie?

Jauna atkarība

Tieši tā. Jauna atkarība. Uzminiet, no kā? CLIMBING!
Kalnos kāpšana/rāpšanās klintī/došanās lejup pa klinti… ja jūs zinātu, cik aizraujoši tas ir!
Viss sākās, kad kursa ietvaros 2 dienas ar kursu devāmies kalnos, lai iemācītos rīkoties ar virvēm, visiem tiem āķiem, drošības aprīkojumu un tā tālāk. Pirmā diena – vienkārši apmācības un mazliet rāpelēšanās arī (pa 10-15 m augstu klints sienu). Un jau tad es sapratu, ka nu būs ziepes – man pārāk patīk šī nodarbe.
Otrā diena – rāpšanās lejup pa klinti 30 m augstumā. Ai, mani nevarēja apstādināt – kā tiku lejā, tā rāpos pa taciņu augšup un ar visu aprīkojumu laidos lejup atkal. Un tad pamēģināju arī rāpties augšup… grūtāk kā rāpties pa mākslīgo sienu. Bet tik laba sajūta! Tāda, ka gribas vēl un vēl, un vēl grūtāku sienu, un vēl augstāku!
Tagad praktizēju klintī kāpšanu savā fakultātē – šeit ir apmēram 20 m augsta siena (rīt paprasīšu, cik īsti augsta tā ir), kur praktizēties. Ir 3 grūtības pakāpes: taisna siena, ar nelielu slīpumu uz āru un ar lielu slīpumu. Pagaidām man ļauts rāpties pa lēzeno. Bet līdz decembrim, domāju, tikšu pie trešās 🙂
Un tā sajūta – ko? Tas ir viss? Esmu jau virsotnē? Es gribu vēl augstāk! Un tikai pāris vietas, kur tiešām nezini, ko darīt? Es gribu grūtāku! Tas ir kaut kas tiešām fenomenāls – esmu tik laimīga, ka man bija iespēja braukt tieši uz Norvēģiju, jo citur, visticamāk, man šādas iespējas kāpt kalnos nebūtu, un es nekad neuzzinātu, cik atkarību izraisoši tas ir.
Un oktobrī būs kursi, lai iegūtu klintīs rāpšanās (nu, kā lai to nosauc) licenci. Viens solis augstāk.
Vienīgais mīnuss ir mana kreisā potīte, kas ir laikam izmežģīta manas nelielās neapdomības dēļ – kad ar kursu bijām kalnos un laidāmies pa klinti lejup, gribēju palidināties – atspēros no klints un palaidu virvi, lai pāris metrus zemāk to nostiprinātu un atspertos pret sienu, bet… jā, bet neaprēķināju, ka tas notiks tieši tajā vietā, kur sienā ir liels iedobums. Rezultātā apsvilināju roku, ķerot virvi, un sāpīga potīte, mazliet nokrītot lejā. Bet tas ir sīkums!
Lai jums patīkams vakars!

Pavisam savādāka noskaņa

Šodien bija pirmā nopietnā mācību diena šajā fakultātē (jo aizvakar bija tikai norvēģu valodas kursi, un vakar bija tikai nenormāli ilga iepazīšanās ar kursu). Cik nu nopietni jums izklausīsies šīs dienas viena garumgarā lekcija (9:00-14:30) – ieskats mākslas terapijā – mandalu zīmēšana. Tā nu mēs nodarbojāmies ar šīs lietas realizēšanu praksē: grupā četri cilvēki, visiem kopīga viena lapa:

Katrs cilvēks grupā izvēlas savu stūri. Tēma – bērnība. Tā var būt kāda epizode no bērnības vai no tā, kas cilvēkam asociējas ar bērnību, un viņš to zīmē caur simboliem, kurus pats izdomā. Būtībā nav īpaši svarīgi, kā un ko viņš zīmē, galvenais, ka tas atspoguļo to, ko cilvēks vēlas pateikt. Katrs cilvēks uzraksta īsu stāstiņu par savu zīmējumu un, kad visi pabeiguši zīmēt un rakstīt, divas reizes to nolasa grupai. Grupa izvēlas stāstam virsrakstu (tomēr autors var izvēlēties, vai piekrīt vai nepiekrīt šim virsrakstam), un tas tiek pierakstīts pie zīmējuma. Tā visi četri nolasa un grupa izdomā virsrakstus.
Tad grupa vienojas par vairākiem simboliem, kas varētu būt attiecināms uz stāstiem, un lielākajā aplī tos uzzīmē (tie var būt saistīti tikai ar vienu no stāstiem vai savieno vairākus).
Beigās grupa vienojas par vienu simbolu, kas raksturo visus stāstus kopā. Šajā gadījumā katra grupa pēc tam prezentēja savus darbus.

Kas galu galā notiek?
Terapija. Relaksācija.
Cilvēkiem, kuri pagātnē piedzīvojuši kādas problēmas, šī aktivitāte var likties interesanta ar to, ka tā sniedz iespēju izzināt sevi, meklēt savu identitāti, atbildes uz jautājumiem, piemēram, kas man visvairāk saistās ar bērnību? Vai atmiņas ir labas vai sliktas? Kā es tās uztveru tagad? Ko no piedzīvotā esmu ieguvis?
Darba gaita – miers, iedziļināšanās darbā, kuru darot, cilvēks aizmirst par savām ikdienas rūpēm un problēmām. Vai ir kāds materiāls vai garīgs labums sabiedrībai? Nē, toties cilvēkam gan – kā es uztveru sevi; to, ko esmu piedzīvojis; caur kādiem simboliem varu to izteikt; kā to pasniedzu citiem; kā to uztver citi utt. Tiek izteikti arī viedokļi, tāpēc īpaši svarīgi, lai grupā valdītu draudzīga gaisotne, kurā nav pārmetumu, tikai viedokļu izteikšana – no otras puses, viedoklis var tikt izteikts tikai par zīmējumu un tekstu, kurā cilvēki, no malas skatoties, saskata lietas, ko varbūt pats cilvēks nav spējis saskatīt.

Tēma var būt jebkāda – bērniem nevarētu dot tēmu “bērnība”, bet, piemēram, “ģimene”, “draudzība”, “darbs”, “atpūta”… nez, jebkas, jo jebko var ietērpt simbolos. Lai gan, manuprāt, mandalu zīmēšana ar savādāku iedziļināšanos darbā var dot pusaudžiem vecumā no 13-15 gadiem un uz augšu. Darbs būs interesants kā jauniešiem, tā vecāka gadagājuma cilvēkiem.

Lai nu kā, bet es uzzīmēju govi. Govs ir tas, kas man visvairāk asociējas ar bērnību. Saule, govs uz lielceļa, un mēs trīs – mamma, māsa un es – ar somām un tašām rokās ejam uz priekšu. Un nekā negatīva, tikai zīmējums.

Labs garastāvoklis

Kā man patīk pastaigāties pa IKEA, to MILZĪGO veikalu, kurā ir viss – no pārtikas līdz mēbelēm (un pa vidu – pilnīgi VISS).
Un īpaši jau pa guļamistabai nepieciešamo preču nodaļu…

Tādās vietās var tiešām viegli aizmigt…

Un mēs to arī izdarījām 😀
Šodien ir pirmā skolas diena – ai, zinu, ka nekas nebūs, bet tāpat neliels uztraukums par to, ka satikšu visu kursu (pirms tam bijām tikai 6-7, bet šodien būsim visas 20 meitenes). Iedomājieties – 20 meitenes vienā kursā?? Ārprāts.

Koju dzīve

Gaidu, kad beidzot manām dienām šeit būs nozīme – pagaidām vien izbaudu koju dzīvi bez pienākumiem un atbildības. Pareizāk sakot, vienkārši nepildu savu pienākumu uztraukties par dokumentiem, kas man ir jādabū/jāaizpilda/jāuztaisa/jāsaņem/jānosūta. Pēc idejas es šeit vēl drīkstu nebūt, tas ir, mana klātbūtne šeit vēl nav obligāta, tagad tikai apmeklēju internacionāļu pasākumus un tikšanās.
Esmu iepazinusies ar dīvainiem spāņu puišiem, kas staigā sakumpušu muguriņ’, ir savākušies no Basku zemes vairākus litrus grādīgās dziras un kādus pāris kilo cigarešu, un ir vienmēr gatavi tusiņiem. Hm, kad pateicu, ka esmu no Latvijas, viņi uzreiz pajautāja – a jums tur daudz ballīšu notiek? Lētākas cigaretes un alkohols? Ū, brauksim!
Anyway ar viņiem ir forši skatīties filmas, jo tie komentāri, lai arī lauzītā spāņu/angļu valodā, ir tā vērti.

Meitene, Nieves, no Spānijas, ir jauka un mierīga, un visu laiku strādā (viņai jāraksta kaut kādam alu muzejam gari apraksti par alām). Lūdzu viņai kontrolēt manu atkarību no halvas un neļaut to ēst nepārtraukti. Hm, varbūt pat es beidzot sadūšošos un sākšu rītos skriet?

Džekijčans (neīstā vārdā Toby) no Honkongas man atgādina manu kursabiedru Ēriku (kāpēc es vienmēr pievelku šādus cilvēkus?) – runā daudz un nepārtraukti, ir pārliecināts par savu tehnoloģiju nenovērtējamo vērtību, ir gatavs pārdot pēdējo kreklu, lai naudu ieguldītu kopējā labumā. Un ir tik godīgs, ka gatavs nodot kādu citu, lai nebūtu jāmaksā kopējs sods (situācija: meitene ieliek cepeškrāsnī picu un aizmirst par tās eksistenci, līdz pēkšņi visas kojas no miera izrauj ugunsgrēka trauksme. Kas notiek? Visi iedzīvotāji tiek izsūtīti ārā no kojām un atbrauc ugunsdzēsēji. Viltus trauksme. Atbildīgajam jāmaksā 3500 NOK. Protams, ka ar normāliem cilvēkiem sarunāju, ka neviens neko nezina, jo savādāk tai meitenei liela summa jāzaudē – ja nav vainīgā, vai nu nemaksā neviens vai visi kopā (13 stāvi, katrā pa 16 iedzīvotājiem, rēķiniet paši), bet… ir tādi, kuri negrib šķirties no 17NOK, kas ir apm.1.80Ls).

Un Tesy – nekārtīgā afrikāņu meitene! Jauka un spēcīga, bet mēdz aizmirst, ka ir sākusi kaut ko gatavot. Piemēram, viņa ieliek cepeškrāsnī vistu kājiņas un aiziet uz istabu. Pēc kādas stundas nāk kāds cits, paskatās, gatavas vistu kājiņas, nogriezīšu uguni. Un tā šī gaļa stāv virtuvē vairākas dienas, jo Tesy vienkārši neatcerās, ka viņai tādi gardumi krājumā. Tā viņa ir aizmirsusi ne tikai gaļu, bet arī milzīgas zivju galvas uz pannas. Un bija jāpaiet 5 dienām, līdz viņa no savas istabas līdz virtuvei atnestu manu mīļoto bļodiņu, no kuras tik jauki ēst.

Pārējie kojinieki – kā jau kojinieki. Kad būs man ko teikt, pavēstīšu arī kaut ko par pārējiem varoņiem.

Lai nu kā – es izbaudu šo dzīvi. Ai, vienīgi problēmas ar banku, kam labpatīkās iekasēt no manas pašreizējās summas jebkādus labumus, ko tik var iegūt. Un tā man jāsūta vēstules katru dienu.

Bye!

17.augusts. Esmu prom

Nu ko.
Šodien 12:15 izlidoju no jaukās Latvijas un ap 13:20 (?) ielidoju Oslo. Drīz būšu norvēģu students un, kad samaksāšu studentu nodokli, man būs arī šādas (tādas) tiesības. Džīzas.
Viss gāja diezgan gludi, ja neskaita vakardienas kravāšanās darbus (un tas tiešām likās kā darbs) un dīvainos, bet dabiskos sapņus pirms šā rīta. Pamodos, savācos, aizbraucu, aizlidoju. Un nu esmu šeit.
Mani sagaidīja interesants study buddy. Parādīja, kur es dzīvoju, kā aiziet līdz manai universitātei, iedeva pilsētas karti un turpināja savu internacionālo pienākumu. Un teica, ka varot viņam zvanīt jebkurā laikā – ja es 3os naktī nevarēšu aizmigt, lai viņam zvanot, viņš man nodziedās miega dziesmiņu 😀
Istabiņa ir neliela (apmēram tāda kā divvietīgā/trīsvietīgā mūsu kojās) un man vienai. Internets un kabeļtelevīzija par brīvu, tik žēl, ka šeit nav televizora 🙂
Divas dušas kabīnes un četras tualetes katrā stāvā (stāvi 13), kvalitāte – vidēja. Nu, bet arī labāk kā mūsu kojās, tas tā.
Pašlaik vēl neesmu atradusi smēķētavu – jā, esmu atsākusi šo kaitīgo ieradumu, bet domāju, ka šeit nebūs citas izvēles kā atmest. Atkal. Vismaz mierina doma, ka esmu atturībniece alkohola jomā. [Izņemot nakti no piektdienas uz sestdienu.]
Liela virtuve ar četriem (vai pieciem?) ledusskapjiem, viss vairāk vai mazāk izskatās kopīgs – nācās iziet cauri vairākiem pārbaudījumiem, lai tiktu pie ikdienišķās kafijas devas (tiesa, riebīgais pulverītis, bet labāk kā nekas).
Un istabiņas numurs – 1001. Easy.
Cilvēki? Neesmu tik daudz satikusi, lai spriestu. Bet pašpārvaldē, izskatās, cilvēki visās valstīs ir līdzīgi. Tātad paskatieties uz savējiem un zināsiet, kādi ir norvēģi.
Tāda nostaļģiska prieka/apjukuma/patīkama tukšuma sajūta. Ziņošu, kad notiks kas interesants.
See ya!

P.S. 19 grādi pēc Celsija. Kad izkāpu no lidmašīnas, pirmais, ko pamanīju, ka man ir auksti! Sajūta, it kā Latvija būtu kāda tropu zeme, jo, kamēr pa ielu staigāja cilvēki krekliņos, es uzvilku vējjaku. Un jau jūtu, ka esmu noķērusi kādu aukstumblīdeni uz savas lūpas. Damn it.