Par dzīves lietām

Nekad nebiju domājusi, ka kaut ko tādu rakstīšu.
Ir bijušas visāda veida attiecības – šādas un tādas, ar lielākiem un mazākiem sapņiem un cerībām, ar reālu laimi un iedomātu, ar prieku un skumjām, ar greizsirdību un kontroli, ar bērnišķīgu maigumu.
Un, ticiet man, katru reizi es gribēju, lai viss būtu labi un šīs attiecības būtu rožainas un jaukas līdz mūža galam. Un, loģiski, cilvēki ir dažādi, un kādā brīdī saproti, ka vairs nespēj ar otru būt kopā. Lai nu kurš to saprot pirmais un pēdējais, lai nu kuram būtu puņķi un asaras, un pārdzīvojumi, kas sola mainīt visu atlikušo dzīvi, un tā… dzīvo tālāk.
Parasti kaut kā sanāk vispirms nolemt, ka kādu gadu vairs neielaidīsies nekāda veida attiecībās, kad jau pēc pāris nedēļām (neliekas pārsteidzoši vienkārši?) kāds aicina to the dark side. Un pēc pāris mēnešiem vai neesi izturējis un ielaidies attiecībās, par kurām, šķiet, viss jau pašā sākumā skaidrs. Protams, nekas nav skaidrs un viss izvēršas savādāk kā plānots, kaut gan agrāk vai vēlāk visām izrādēm pienāk gals.
Un tā es pirms gada ielaidos attiecībās, pret kurām sākumā pretojos un tik skeptiski izturējos. Un domāju – nebūs.
Un tagad man ar lielu pārsteigumu jāsaka – ir!
Un pēkšņi šis ne-ideālais cilvēks, kā sākumā domāju, šķiet tik perfekts savos trūkumos un priekšrocībās. Un arī es neesmu ideāla, un tas tiek pieņemts. Un ir iespējams pateikt visu, un klusēt par visu, un sapņot par visu, un, lai ko arī kāds no mums nedarītu, tas šķiet tik iederīgi, tik dabiski. Un, vai varat iedomāties, nekad iepriekš nebiju jutusies tik brīva. Un pirmo reizi ir tā sajūta, ka… tā ir jābūt. Tā tam vienmēr bija jābūt. Tā ir, tā vienmēr ir bijis.
Un nekad nebiju domājusi, ka kaut kas tāds var notikt. Nekad nebiju domājusi, ka gribu kādam pateikt, cik labi es jūtos. Jo šķiet, ka tas, ko daru, ir labi, un cilvēks, ar ko esmu kopā, ir tas, ar kuru man vienkārši jābūt kopā. Lai cik tas absurdi no malas neizklausītos. Un lai cik muļķīgi tas neliktos lasītājam, kas lasa šo un prāto, par ko ir stāsts.
Stāsts ir par laimi. Es esmu laimīga. Esmu tiešām laimīga, un to jūtu tā kā nekad nebiju jutusi. Tā, it kā aklais sāktu redzēt (ai, starp citu, es tagad arī redzu! Bet tas ir cits stāsts).
Es jūtu, ka dzīvoju, un lietas var mani nomākt, bet tās nespēj mani padarīt nelaimīgu. Nespēj mani aizmest tur, kur agrāk biju, neapmierināta ar ceturtdaļpasauli.
Tagad es smagi strādāju, lai būtu tur, kur man ir jābūt, kur jūtos tik iederīga un īpaša. Pēkšņi visa pasaule liekas gaiša un aicinoša, un visas idejas šķiet reālas, un visi sapņi – īstenojami.

Un varbūt es pirmo reizi mūžā varu pateikt, ka esmu laimīga ar to visu, kas man ir.

Zinām un nezinām

Interesanti, vai izšķirošā mirklī es, neskatoties ne uz ko, teiktu “labi, nāc taču šurpu” vai teiktu, lai vācies prom momentā? To mēs it kā zinām, bet tai pat mirklī – nezinām.

No sapņu stāstiņiem – šonakt sapņoju, ka man zināma meitene grib, lai es draudzējos ar kaut kādu citu meiteni (vai vismaz sēžu pie viena galdiņa un dejoju), tad es sadusmojos un, ejot prom, pagriezos tās, man zināmās, meitenes virzienā un izpildījos – parādīju žestu, ar kādu, khemm, makšķernieki norāda mailītes izmēru (tā kā sprīdis un attālums starp īkšķi un rādītājpirkstu apmēram 7-10 cm) un teicu, norādot uz gaisu starp īkšķi un rādītājpirkstu – “mums ar viņu ir, lūk, tik daudz kopīga!”

Noderēs

“..es rakstīju, ka seksuālās attiecības nekādi neatšķiras no citām attiecībām tai ziņā, ka arī tajās pastāv cīņa par varu. Seksuāla iekāre pašā pamatā ir vēlme pilnīgi dominēt pār otra cilvēka prātu un miesu.

– Nē, tas nevar būt. Tas neattiecas uz manu kaislību!

– Var gan! – uzstājīgi iebilda Nīče. – Paskatieties dziļāk, un jūs redzēsiet, ka iekāre vienlaikus ir arī kāre pēc varas pār visiem pārējiem. “Mīlētājs” nav tas, kurš “mīl”; viņš tikai tiecas būt vienīgais, kam pieder viņa iemīļotā. Vienīgā viņa vēlēšanās ir izslēgt visu pasauli no kāda konkrēta dārguma baudīšanas. Viņš ir tikpat nelietīgs kā pūķis, kas apsargā savus dārgumus! Viņš nemīl pasauli – tieši otrādi, viņš ir pilnīgi vienaldzīgs pret visām pārējām dzīvajām būtnēm. Vai tad jūs pats tā neteicāt? Tieši tādēļ jūsos tādu prieku izraisīja – es aizmirsu viņas vārdu – tā krople?

– Berta – bet viņa nav krop…

– Jā, jā, jūs bijāt tik apmierināts, kad Berta teica, ka jūs vienmēr būšot viņas dzīves vienīgais vīrietis!

– Bet jūs no seksa izņemat pašu seksu! Es seksuālo iekāri izjūtu ģenitālijās, nevis kaut kādā abstraktā, tikai prātā pastāvošā varas laukā!

– Nē, – iebilda Nīče, – es vienkārši saucu lietas īstajos vārdos! Es neiebilstu pret to, ka vīrietis nodarbojas ar seksu, kad viņam tas ir vajadzīgs. Taču manī izraisa nicinājumu vīrietis, kas to lūdzas, kas atdod savu varu slīpētai sievietei – prasmīgai sievietei, kas pārvērš savu vājību un vīrieša spēku par savu spēku.”

(Ērvins D. Jaloms – “Kāpēc Nīče raudāja?”)

Un vēl:

Makes you go bananas

Nost rokas netīrās! Paturiet skatienus vilinošos! Aizvāciet matus krāsotos!

Savācieties un droši izklaidējieties savā starpā.

Jo es joprojām esmu kopā ar savu neesošo draudzeni, jajā, to pašu. Neesmu viņu redzējusi? Un nekad neredzēsi.

Jā, es varu viņu lamāt kā es gribu, es pat varētu darīt daudz ko citu, bet fakts jau paliek –

…

Man vēl nekad nav bijis “attiecību” sarunu smagā dzēruma stadijā ar mammu. Bet citādā stadijā to nebūtu, jo es zinu, cik stulbi tas viss izskatās no malas. Un ne tikai no malas. Un lamāšanās, dzēruma sarunas par attiecībām ir vēl tikai pats sākums. Situācija, kad netaisos sev aizliegt izpausties tik stulbi, cik vien tas iespējams. Jo man ir vienalga kā tas izskatās no malas. Lieliskākais, ka šīm sajūtām nebeidzas derīguma termiņš. That is gunna be one hell of a ride.

Katru mīļu brīdi jūtos tā, it kā man būtu jābūt kaut kur citur un jādara kaut kas cits.

Un, lūk, tas jau ir smagi.

Pārējiem – tāpēc neprasiet un negaidiet no manis to, ko es nespēju sniegt – skaidrojumus, mīļumu, jaukus mirkļus, un pārējo, ko varētu vēlēties. Tiekamies kādu citu reizi, piemēram, citā dzīvē.

Joprojām.

Joprojām esmu samīlējies, joprojām nespēju to palaist vaļā. Lai cik šī persona nebūtu “īstā”, lai cik es nebūtu bijis naivs un stulbs, bet tas ir tas, ko esmu saņēmis. Es pat to negribu, tas vienkārši tur ir. Smieklīgi, ja nebūtu tik traģiski. Un tā ir balss iekšā, kas liek doties prom no izvirtībām un dažādām vieglas uzvedības personām.

Atpakaļceļa nav, tieši tāpat kā uz priekšu. Strupceļš, vismaz pagaidām. Apburtais loks.

Negribu arī nevienai citai sagādāt “jaukus” WTF momentus ar to, kas darās manā galvā un zemapziņā. Tas būtu negodīgi pret to otru personu.

I’m sooooo fucked.

http://www.youtube.com/watch?v=T8YCSJpF4g4

Dārzeņi

Viņa aizbēga no saviem tuvajiem cilvēkiem, no savām mājām, aizbēga pie pirmās izdevības. Tas notika uzreiz pēc tam, kad viņa ar lieliem plāniem un prieku tur bija atgriezusies, cerot atkal piedzīvot lieliskos brīžus un neaizmirstamās sajūtas. Diemžēl viņa bija vienīgā, kurai bija šīs sajūtas un cerības. Un pēc tam jau nekas no tā nebija pāri palicis, tikai ciešanas un izvairīšanās no tuvajiem cilvēkiem, kas visādi centās meiteni uzrunāt, kam patiešām rūpēja un uztrauca tas, kādā paskatā un noskaņojumā viņa šobrīd ir. Un skats bija tiešām nožēlojams.

Aizbēga viņa tāpēc, ka pat viņas mājas jau bija kļuvušas par lielisko brīžu un neaizmirstamo sajūtu priekšvēstnesi un glabātāju, tāpat kā viss pārējais tur – mazais brālis, istaba, dīvāni, virtuve, vannasistaba; ielas, laukumi, parki, tilti. Tas viss bija kļuvis vienots.

Dienās viņa bija dārzenis, tajos brīžos, kad spēja iznākt no tualetes un sava kuņģa saturu norīt atpakaļ uz leju. Nē, viņa nebija ne bulīmiķe, ne cilvēks, kuru būtu pārlieku viegli uztraukt, bet tā nu bija sanācis. Viņai bija daudz draugu ar laimīgām un ne pārāk laimīgām dzīvēm, kurus viņa uzskatīja par paziņām, jo problēmas nevienu pārāk neinteresēja, nu, visiem taču šodien ir kaudze ar debīlām mīlestības problēmām, vai ne? Kurš tad ar tām visām spēj tikt galā?

Bija arī draugi – draugi. Tie meitenei centās palīdzēt, runājot ar viņu, dodoties slēpot, aicinot uz ballītēm svešās pilsētas, uz kuru meitene bija aizbēgusi, jautrākajām vietām. Tas uz brīdi lika justies labāk. Pēc tam viss tik un tā atgriezās pie dārzeņiem un tualetes iekārtas maigajiem apkampieniem.

Un tādu es viņu satiku, un vienā telpā un gultā sarunājāmies divas diennaktis, kamēr viens no mums uz pāris stundām aizmiga, pēc tam atkal sarunu turpinot. Jā, laikam ir skaisti izstāstīt kādam savu dzīvi, gadu pa gadam, līdz nonākam pie šodienas.

Kad es viņai jautāju – kādēļ gan neizbeigt šādu dārzeņa stāvokli, un nepakrist zem kāda elektrovilciena, kas man likās pietiekami racionāls risinājums, viņa pārmetoši skatījās uz mani, un atbildēja – tu nezini, ko dzīve tev vai man vēl sagatavojusi, dod iespēju to sajust un piedzīvot. Padomā par savu ģimeni, padomā par saviem draugiem – draugiem.

Un tad es teicu – es nesaprotu, kā viņš spēj naktīs mierīgi gulēt, kā viņš vispār spēj turpināt savu paštīksmo dzīvi, kā viņš spēj ēst, dzert, izklaidēties!

Es ceru, dārgais lasītāj, ka Tu spēj naktīs mierīgi gulēt.

Sometimes you’ll never find the answer.

Kā mīlestībā? A mīlestībā kārtējais krahs, viss kā parasti. Ā… Nu, Tev tad dzīvē vismaz kaut kāda stabilitāte. Jā, stabila un nemainīga kā smiltis tuksnesī.

Pats sliktākais jau ir tas, ka es par šīm lietām tā pārdzīvoju, pārdzīvoju iekšēji. Skatos pulkstenī, skaitu minūtes. Pēc tam spaidu F5 Neobux, spiežu uz 0.001 $ vērtām reklāmām. Vispār varbūt diezgan nožēlojami, bet nevienu filmu noskatīties vai šķaidšaušanas datorspēli padzenāt arī nespēju koncentrēties.

Man pārāk daudz rūp, tur tā problēma.

Un muzīka būs šī:

De(r)dzīgas pārdomas

Varbūt būsiet pamanījuši, ka neesmu īpaši draudzīga. Pie šāda secinājuma nonācu, kad kāds cilvēks paprasīja, vai vispār satiekos ar kādu no “vecajiem” draugiem (domāts – vidusskolas). Atbilde – nē.
Padomāju, paskatījos apkārt – jā, ziniet, ir tāds talants zināt un runāt ar daudziem, bet patiesībā – nepiederēt nevienam. Tas ir, nevaru nosaukt nevienu pašu bērnības draugu, ar kuru satiktos vēl tagad. Un pārējie pazūd, kā pagriez muguru. Ā, vai arī vienkārši nav kontakta (slinkums un pārāk lielā vēlme izbaudīt vienatni). Un ziniet, es par to nesēroju.
Tas dod priekšrocību pazust jebkurā mirklī, un nebūs, kas nobirdinās par mani asaru. Nebūs, kas pietrūkst. Un var ātri iedzīvoties jebkurā pasaules malā. Un jā, es vēl esmu dzīva 😛

Ai, bet par pietrūkšanu – tā tomēr nesanāca. Uzreiz nāk prātā Simply raksts “Tu nekad nebūsi mana“.

Bet būtībā gribēju tikai pateikt, ka vakar ar māsu noskatījāmies vienkārši ideālu filmu – Into the Wild. Sen nebija tiešām pārdzīvojusi līdzi katram notikumam, ko redzu ekrānā. Un domas, kas pēc tam raisās… Vecīt, Tev tik bij’ dzīve. Visas iespējamās zvaigznes un ieteikumi noskatīties.

Ziemassvētki 2010

Pēc ilgāka laika ierados mājās, sagādājis dāvanas Rīgā, lai vismaz kaut kāda īpašāka noskaņa, nevis tā, ka dāvanas iegādātas piemājas veikalā, beigu beigās vismaz man jau točna bija interesanti – piemēram, staigāt pa stacijām ar milzīgu JYSK maisu, kurš pilns mīkstu guļammantu, un tas nebija vienīgais.

Beigu beigās gadījās visādi, gan smieklīgi, gan ne pārāk, “saklāj gultu” jociņš gan jau vēl kādu laiku būs aktuāls, lai arī tas bija tikai ķirsītis tortei. 😀

Tomēr vislielākā dāvana laikam bija sajust to, kā ir būt kopā ikdienā ar viņu. Tā vienkārši, tas, no kā pārējie cenšas izvairīties – ikdiena, ūūū. Jā, mums var teikt, ka nebija bijis ikdienas, šie Ziemassvētki to ļāva baudīt, protams, protams, jāpateicas arī sesijas dieviem. 🙂 Bet, redzi, tagad no šīm īslaicīgām ikdienas sajūtām būs divtik grūti atkal atteikties, pieņemt, ka ikdiena kopā laikam ir vienmēr nelieli svētki, kaut kas ļoti īpašs.

Tagad tad jau paliek vecjaungada vakars/nakts, svētku jomā vismaz.

Tu nekad nebūsi mana

Esmu te. Tu esi tur.

Smieklīgā izmisumā gaidu, kad satikšu tevi, kad mēs varēsim atrasties vienā telpā, un viens uz otru skatīties, bez steigas, un runāt par neko vai par vissvarīgāko. Lēnā garā skatīties šaušalīgi romantiskas filmas, nedomājot par tām 2 stundām, ko no mūsu kopīgi pavadāmā laika izsvītro šī filma. Galu galā pamosties no rīta kopā, kad kaut kur fonā skan Radio 101.

Strīdēties par to, kurš izslēgs gaismu istabā, un par to, ko ēdīsim pusdienās. Kopā doties uz lētām ballēm un ideāli justies divvientulībā, reizē radot neizsakāmu prieku nabaga baumotāju un aprunātāju varenajai kopai. Doties uz teātri, doties pie labajiem draugiem ciemoties.

Cienīt vienam otru, un nevis to, ko dara un grib pārējie. Spēt vienam otru novērtēt un uzticēties. Spēt otram nelikties slikti.

Vai mēs savos prātos neradām kaut kādu aizdomīgi lielisku ilūziju? Kas mums īsti ir – nespēja atrast laiku būt kopā, spļāviena attālums vienam no otra, kuru neviens negrib veikt, un katram savi pasākumi? Kāpēc?

Neizpratne, ilgas un skumjas. Jā, bet varbūt labāk nekā katastrofa un bezjūtu attiecības.