I just came to party

Ja vienmēr bija gribēšana un iespējas… Tagad ir tikai iespējas, gribēšanas nav. Slikts, slikts garīgais, alus negaršoja tik ļoti kā parasti un vispār arī vecā labā mugura dod iekšās, un jā, un jā. Iespējas – pritī gut, gribēšana – gribas gulēt. Ot, tā tas bija vasarā, kad strādāju pilnu slodzi un tusēt gribējās tikai sestdienās ar dārgiem draugiem un dzērieniem. Ot, ja tagad tik labi maksātu, tad arī būtu ou kej, bet hz, rēciet, rēciet nekā nedarītāji, es vēl par jums pasmiešos. At least man ir prasmes, kas jums [nekad] nebūs.

Vēl man esot mazs deguns un tas esot kompliments 😀 Nu, labui, labi, lai tā būtu, bet radītāji man saka, ka man esot pēdējos gados izaudzis liels deguns.

Vēl man ir divi aliņi, bet arī liels nogurums, pirmo reizi pēc ilgiem laikiem nejūtu vilkmi viņus izsūkt sausus.

Da ne mēs tādi, dzīve tāda.

Piektdienas vakars.

Šovakar Monta izturēja atlases otro kārtu – “Alus, soliņš, Ibicas bāru hīti”, un veiksmīgi. Nepiespiesta gaisotne, visādas sarunas, kuras mani pat interesēja, atšķirībā no parastajām sarunām.

Man šķiet, ka viņa, tāpat kā es, šajās kojās un šajā sabiedrībā neiederās. No cita sabiedrības slāņa esam.

Rīt vistas un grūbas 😀

Arlabunakti.

Semočkas.

Mana šīsdienas, kura sākās ļoti agri, ar mūka apmetni no rīta, jo iepriekšējā diena bija soliņa alus-un-pa-virsu-šņabja dzeršanas diena, hronoloģija.

pamošanās, neskaidrs prāts, klauvējieni pie durvīm, Agnija, mūka tērps, kompis, blackout, tēja, tēja, tēja, ģērbšanās uz ekonomikas kontroldarbu, braukšana uz ekonomiku centrā, atpakaļ, alus mahimā, Daņa un dators, alus, Agnijas šampinjonu mērce, alus, alus, alus, alus iekšā, bōrings, mana rezidence, semočkas, dr.lv āfrika, semočkas. Jā, vakars vēl nav galā, ja?

And I am whatever you say I am.

Kurš iet uz Hesburgeru, nuka vizītē pie manis, iedošu atlaižu lapas, nē bet kuponus.

Tev vieglas uzvedības ir viss, viss. Un man arī.