Murgi.

Kad vēl bija tie laiki, kad viss notika tikai tāpēc vien, ka es piedzimu, dažas lietas likās vienkāršākas kā tagad. Un patiesībā lietu būtība nav mainījusies – mana attieksme gan. Lai jau cīnās šie neģēļi un pārējie dzīvnieciņi.
Lā la lā – un tie, kas smejās, lai raud, un tie, kas raud, lai smejās! Nepatīk man, ja smejas, kamēr man jāraud – tizla sajūta, saproti.
A vot i ja tu raudāsi, es uzlikšu roku uz pleca un jutīšu līdzi. Tur ir tā atšķirība, ka man nav žēl dot, bet tev nav žēl ņemt. Un tajā pašā laikā ir otrādāk. Jāuzmanās, ka neiedodu kādam čūsku rokās.
Jā,un – kāpēc mēs nemācamies no kļūdām? Kāpēc jādomā, ka esi tiesīgs uzvesties kā pagadās tik tāpēc, ka, redz, pagātnē bija tas un tas? Nu, mēs visi dzīvojam un ciešam, un mācamies no kļūdām. Daži no tām nemācās, bet uzskata sevi par varoņiem, jo ir dzīvojuši. Bet tik daudzi ir dzīvojuši un tomēr nav padevušies, ir izvērtējuši šo un to un mainās, pilnveidojas. Bet citi vienkārši ir – nedomājot, ka var savādāk. Jā, tas laikam nozīmē, ka daži labi padodas un kļūst par pašprezentējošiem āpšiem. Vai āžiem. Orangutāniem. Paviāniem. Tak domājiet paši.

Bla bla bla

“Look at me – I’m too white and nerdy”

+

Neredzu dzīvei jēgu. Jau atkal.

Skatoties draugu galerijas ‘draugos’

I feel myself far away of all your stuff. I’m not sayin’ my stuff’s valuable and yours not, I’m sayin’ I can’t imagine myself in that kinda photos.