Archive for februāris, 2011

Sometimes you’ll never find the answer.

februāris 27, 2011

Kā mīlestībā? A mīlestībā kārtējais krahs, viss kā parasti. Ā… Nu, Tev tad dzīvē vismaz kaut kāda stabilitāte. Jā, stabila un nemainīga kā smiltis tuksnesī.

Pats sliktākais jau ir tas, ka es par šīm lietām tā pārdzīvoju, pārdzīvoju iekšēji. Skatos pulkstenī, skaitu minūtes. Pēc tam spaidu F5 Neobux, spiežu uz 0.001 $ vērtām reklāmām. Vispār varbūt diezgan nožēlojami, bet nevienu filmu noskatīties vai šķaidšaušanas datorspēli padzenāt arī nespēju koncentrēties.

Man pārāk daudz rūp, tur tā problēma.

Un muzīka būs šī:

Advertisements

Nekaitini

februāris 24, 2011

Nesaistīti

februāris 14, 2011

Kāpēc tāds virsraksts? Jo manas pārdomas neiespaido šodienas sarkanā krāsa un sirsniņbaloni fakultātes “baseinā”.

Pāris dienas atpakaļ ienāca prātā tāda doma: sajūta, ka no manas dzīves būtu izdzēsts teju pusgads, un es turpinu dzīvi no vasaras vidus/noslēguma. Tās pašas sajūtas, kas valdīja toreiz (es nerunāju par sauļošanos pludmalē un nakts peldēm pēc pirts), tas pats… nu, apmēram tā. Atkal tās pašas domas, tas pats nepārdzīvoti pārdzīvotais, nepārmetoši pārmetošais un vienkārši nostalģiskais. Kā soļojot apakaļgaitā – esmu tālu, bet skats vēl tas pats. Tāpēc jāgriež galva uz priekšu un viss vecais jāmet ārā!

Bet tomēr sajūtas liek pakavēties un uzrakstīt pāris skumjas rindiņas atbilstoši noskaņojumam. Un kad esmu šeit, neko vairs negribu teikt. Tikai to, ka jūtu, kā redziet. Un ka esmu zaudējusi spēju spēcīgi depresīvi izteikties. I nafig!

Un vēl es vāru zupu un brīnos, kāpēc, jo man zupas negaršo. Laikam vēlme sev ieriebt ir palikusi 😛

Gribu arī oponēt Simply kliedzošajam noskaņojumam un ļaut jums fonā paklausīties ko jauku un nomierinošu, piemēram, šo jauko dziesmu.

Patīkamu jums dienu!

Kas ir 14. februāris?

februāris 14, 2011

Nekas nav. Tā ir diena, kad domājoši cilvēki izvēlas neapmeklēt iepirkšanās centrus, lielveikalus, kafejnīcas, jo visur ir atmosfēra, kurai patiesībā ar mīlestību vai vienkārši pozitīvām jūtām pret kādu citu cilvēku nav sakara – to raksturot varētu ar atslēgvārdiem “uzspiests”, “tā pieņemts”, “tā vajag”, “citādi nevar”, “obligāti”. Tas ir viss, kas nav mīlestība.

Lai arī šobrīd nejūtos tik drausmīgi kā pirms pāris gadiem, kad 2 nedēļas pirms šīs dienas, kas dīvainā kārtā rūp tikai visiem apkārtējiem, sāku plānot kā izsargāties no V-dienas sviesta, tomēr jāsaka, ka cilvēki pa lielam ir diezgan debīli. Tikai šoreiz tas man liek justies slikti.

Vai tiešām Tu domā, ka konfekšu sirds iegāde Tevi padarīs laimīgu? Labāk nopērc kartupeļus, sieru, gaļu, dārzeņus, vīnu un pagatavo vakariņas pats. Tam cilvēkam, kuram Tu citādi būtu dāvinājis konfekšu sirdi un citus mēslus. Vismaz es tā domāju.

You’ve got to make it stop!

Un vispār…

februāris 5, 2011

Es nekad neesmu piedalījies nevienā žetonu vakara teātrī. Stulbi? Nē, visticamāk apkārt bija cilvēki, kas to visu padarīja tik tizlu, ka bija tikai viena vēlme – tālāk, pēc iespējas tālāk no tās histērijas pāris mēnešu garumā. Rezultāts, cik atceros, bija kā parasti “lielisks, emocionāls, asarains”, bet, šobrīd tā par to visu domājot, laikam sanāk, ka vidusskolā biju sociopāts – izlēcējs. Tagad laikam mazāk. Nedaudz mazāk.

Savā vidusskolas izlaidumā gan biju, piespiedu kārtā, jo “tā pieņemts”. Savukārt būt savā augstskolas izlaidumā gan ir vēlme, cilvēki ir pieaugušāki, sieviešu datoriķos ir mazāk, tāpēc mazāk histērijas, atvainojos nehistēriskajām sievietēm 🙂

Visu izšķir kompānija!


%d bloggers like this: