Kas ir 14. februāris?

Nekas nav. Tā ir diena, kad domājoši cilvēki izvēlas neapmeklēt iepirkšanās centrus, lielveikalus, kafejnīcas, jo visur ir atmosfēra, kurai patiesībā ar mīlestību vai vienkārši pozitīvām jūtām pret kādu citu cilvēku nav sakara – to raksturot varētu ar atslēgvārdiem “uzspiests”, “tā pieņemts”, “tā vajag”, “citādi nevar”, “obligāti”. Tas ir viss, kas nav mīlestība.

Lai arī šobrīd nejūtos tik drausmīgi kā pirms pāris gadiem, kad 2 nedēļas pirms šīs dienas, kas dīvainā kārtā rūp tikai visiem apkārtējiem, sāku plānot kā izsargāties no V-dienas sviesta, tomēr jāsaka, ka cilvēki pa lielam ir diezgan debīli. Tikai šoreiz tas man liek justies slikti.

Vai tiešām Tu domā, ka konfekšu sirds iegāde Tevi padarīs laimīgu? Labāk nopērc kartupeļus, sieru, gaļu, dārzeņus, vīnu un pagatavo vakariņas pats. Tam cilvēkam, kuram Tu citādi būtu dāvinājis konfekšu sirdi un citus mēslus. Vismaz es tā domāju.

You’ve got to make it stop!

Piektdiena. Esmu pamests un viens.

Jau sen gribēju izmēģināt LMT/Okartes mobilā interneta iespējas tādā visiem mīļā situācijā kā braukšana vilcienā. Šobrīd Okarte (LMT pieslēgums man par dārgu) piedāvā mobilo internetu par 0,25 Ls visu dienu ar kaut kādiem viņiem pašiem saprotamiem ātruma ierobežojumiem, bet ar neierobežotu trafiku. Nav svarīgi – tas ir internets, ko var atļauties tur, kur nav interneta.

Tā arī sanāca, ka no Ebay (Ķīnas) nesen saņēmu jauno 9 šūnu laptopa bateriju, par kuru nemaksāju muitas nodokli, jo ķīnietis bija uzrakstījis uz iepakojuma “15$”, un vaļā taisījuši nebija. Iepriekšējā baterija mīlēja mirt jau pēc 3 minūtēm.

2 no 3 priekšnoteikumiem – ček.

Bija arī trešais – mobilais telefons ar 3G modemu. Aha, mans SE G502, kurš kārtējo reizi tiks nests uz garantiju, jo kārtējo reizi mīl slēgties ārā, restartēties un būt nesazvanāms (pirms gada cits tāds pats tika apmainīts garantijas ietvaros ar identisku defektu). Bet 3G modems ir laba lieta! Diemžēl šobrīd lietoju savu veco SE K510i, kuram 3G modema nav, tādēļ šodien eksperimentu ar internetu vilcienā Rīga – Krustpils veicu ar parasto GPRS “ātrumu”.

No Rīgas līdz ~ Ķegumam varēja ar aizturi darbināt Skype un ielādēt Tvnet, bet tālāk internets pazuda ik pēc minūtes vai divām, lai arī telefons rādīja, ka zona ir laba. Nekāda supersērfošana nesanāca, toties, izmēģinot kaut ko interesantu, laiks pagāja krietni ātrāk.

Šodien esmu Jēkabpilī. Un laikam būšu arī visu nākamo nedēļu. Bet šodien esmu viens, guļu viens un tas ir piektdienas vakars. Tik tālu nu būtu nonākuši 🙂

P.S.

Es gan nezinu, kā es no malas izskatos (jāpiebilst, ka neesmu dzimis Jēkabpilī, vecāki nav vietējie), bet man ir bargas aizdomas, ka Jēkabpils cilvēkus, īpaši jaunatni, var atpazīt jebkurā vietā – Rīgas centrā, tikko iekāpjot vilcienā utt. Arī pēc mistiskās izloksnes, bet vairāk pēc tā apģērba, ko valkā vidējais aritmētiskais jēkabpilietis, to nu es nemācēšu raksturot. Un, iespējams, arī pēc teikumu uzbūves. Jā, varbūt. Es tikai zinu to, ka nejūtos iederīgs ne šeit, ne Rīgā; Rīgā, iespējams, jūtos labāk, bet lielas atšķirības šobrīd nav.

Vēl brīnos kā tie, kas dzīvo Rīgā vai pierīgā, uzskata, ka viņi paši baigi labi dzīvo, bet laukos cilvēki ir nabagi. Tas gan ir smieklīgi, jo Rīgas iedzīvotāju lielākai daļai bagātība ir sapuvis dzīvoklis Imantā vai Zolitūdē, izgrabējis pasāts un vecs Zanussi, un tikai cilvēki, kas atmazgā vai nodarbojas ar kādu citu netīro biznesu, var atļauties kaut ko normālu. Kaut gan visā Latvijā turībai ir viena kopīga iezīme – “netīrā nauda”. Varbūt, ka var citādi, bet pilnīgi iespējams, ka nevar.

Ak, jūs

Veltījums nenoskaidrotām (-ai) personai.

Dārgās lauku princeses! Beidziet uzvesties kā idiotes, savāciet savu pilnīgi nepamatoti mītiskos augstumos sakāpušo ego, paskatieties uz sevi, novērtējiet savu dzīvi, un sēdiet uz lauriem. Un necentieties tur ievilkt nevienu citu, izņemot sevi, dārgās. Tā tā godība paiet, ak, vai, diemžēl neviena vista pār pasauli nevalda, jo, hmm, prātu bišķiņ vajag.

Nevajag jau uzreiz apvainoties, tā taču katra paša brīva izvēle, haha.

Labi, pietiks dzejot. Šovakar.

Asaras, kurām neviens netic

Pēc ilgiem laikiem atkal biju savā kādreizējā skoliņā. Uz pasākumu, nekas ārkārtējs, bet šķita, ka to apmeklēt varētu būt laba doma, jo šī pasākuma viens no vadītājiem bija brālis, kā arī vēlme pavadīt laiku kopā ar jauku cilvēku. Pasākumam pat nebija vainas, varbūt mazliet pārspīlēti ilgs, bet neko, mūsdienās cilvēkiem ir problēmas uz kaut ko koncentrēt savu uzmanību, kas ilgāks par 30 minūtēm. Nu, man jau arī.

Mani iespaidi, ko es tur redzēju? Mēģināšu hronoloģiskā secībā, sākot ar ierašanos.

Ieejot skolā, neviens neķer aiz rokas, un policija arī netiek saukta. Nespēju uzreiz pazīt, vai sieviete, ko ieraugu netālu no durvīm ir Zigrīda, vai nav. Sen nav redzēta. Zigrīda manā laikā bija cilvēks “no reālās dzīves”, strādāja par garderobisti, un viņas vārdu krājums bija košāks nekā vispieredzējušākajai ģimnāzijas literatūras skolotājai. Pietam divās valodās. Tātad garajos starpbrīžos mēs ar Zigrīdu bieži mēdzām runāties. Viņa arī bieži piesedza dažādas nelikumības, kas notika skolā. Nu, sapratāt. Pēc pasākuma mēs ar Zigrīdu vēl pārmijam pāris teikumus, “kā mēs toreiz…”.

Nākamais, ko pamanīju – visur stilā ir viens un tas pats – “Normunds Rutuls/Barbara Streisand”, “Aļona”, un pārējie skaņdarbi, bez kuriem neiztiek neviens pasākums. Nu neko!

Tomēr pats galvenais – ja mēs bijām kaut cik piezemēti, vēl tādi pus/post Padomju cilvēki, kompleksaini, pieklājīgi utt., utt., tad tagad jau iet vaļā pilnā sparā, ir cilvēki, kas kaut kādas pašapliecināšanās vai sava ego apmierināšanas dēļ, ir gatavi darīt to, ko es saucu par kāpšanu pāri līķiem – lai aizkustinātu skatītājus, runā tiek iepītas runātāja žēlošanu ieslēdzošas sastāvdaļas, tiek salkani pasniegti ziedi vecākiem, jā, un grib jau, lai visi ticētu. Nē, vēl jāpamācās līdz īstas kuces līmenim, jaunkundz, vēl jau Tevi atšifrē. Kāpēc gan ziedus kā pateicību saviem vecākiem vajag pasniegt šādā pasākumā, un vispār – kāpēc tas jādara publiski? Nuja. Tā nesmuki sanāk, censties izsist no tā sev kādu labumu.

Vēl pamanīju, ka ir arī cilvēki ar kaut kādām oriģinālām idejām, no pašu veidotajiem video varētu izcelt divus, vienu tieši ar jau pieminēto ideju, otru – ar tehnisko izpildījumu, kurš bija patiešām uz goda. Nebūtu jau slikti, ja šos video varētu ievietot YouTube vai Vimeo.

Bet tā, kopumā, ir jau arī lietas, kas nemainās – aizmugurē sēdošie asprātīgo komentāru izkliedzēji, piemēram. Tas man šķiet pat pozitīvi, jo piedod pasākumam dzīvumu. Otra lieta, kas nemainās – cilvēku čukstošie komentāri, kas tiek uzticēti (parasti) blakussēdošajam draugam/draudzenei – “Ō, rekur viņš/viņa, tas ir tas/tā, kuram ar viņu/viņu bija šitas un tas”, “A rekur viņa/viņas draudzene/draugs!” un tādā garā, šādi čuksti nepasaudzēja arī mani.

Vēl lielai daļai jauniešu ir visai klišejiska un vienāda domāšana, tā domāšana, kas notiek tad, kad ir jāimprovizē, jāatbild bez iepriekšējas sagatavošanās. Bet man jau pašam arī tāda. Toties uz šī fona jauki izceļas tie, kam domāšana vienkārši ir fascinējoši citādāka.

P.S.

Visādam gadījumam piefiksēšu vēl to, ko šodien pateicu skaļi. Ja mana eksistence, pastāvēšana, mana dzīve būs kādam apgrūtinājums, tad es neredzu traucēkļus šādu eksistenci izbeigt.

Trešdienas vakarā

Stāvēju zem dušas un domāju. Pazīstu visādus cilvēkus, kuri man it kā liekas laimīgi, mēdzu viņus apciemot, un tajās reizēs liekas, ka “ne ko pielikt, ne atņemt”, viss ideāli un tā. Tāda holivudiska laime ar naudumājusievuģimeni. Īstenībā, dušā es sapratu, ka liela daļa no tā ir tīrais teātris, lai radītu iespaidu, ka atbilsti laimes definīcijai, tev nav problēmu un tā tālāk. Visa realitāte tiek piekrāsota, uzlabota un tā. Un pēc tā paša tiecas jebkurš cilvēks, lai arī tu dzīvotu Padomju laika būrī, tik un tā sabiedrībā centīsies izskatīties labāks, bagātāks un laimīgāks, jo tā vajag. Vecrīgas bāros izmetīsi 50 Ls par vakaru, un ar vēsu ģīmi, kaut arī tā ir tavas algas ceturtā daļa, un pēc tam savā Padomju laika būrī ēdīsi makaronus un pelmeņus, lai tikai galus savilktu kopā. Un Tu nevienam nesūdzies par savu sūdīgo dzīvi, tā vietā centies pārējiem iestāstīt cik viss ir greit, kādas jaunas iespējas tevi gaida, rekur, jau rīt no rīta – jauna mašīna un paaugstinājums. Un nomirsti savā Padomju būrī nelaimīgs, ka visa tava dzīve sastāvējusi tikai no izlikšanās un veiksminieka tēla sabiedrībā.

Kam tas dirsā ir vajadzīgs? Tikai tad, kad mēs otram varēsim bez žēlošanās un kauna pateikt, ka mana dzīve šobrīd sucks, tikai tad mūžīgajam riņķadancim ar feikas laimes stutēšanu un kultivēšanu būs pienācis gals, un tu jutīsies krietni labāk nekā “nesot to, ko nevari celt”.

P.S.

Sveicieni pastāvīgajiem lasītājiem. Arī Tev, jā!

Parasta diena LU kojās

Jau pēc virsraksta var spriest, ka nedaudz varēs salīdzināt ar Agnijas startu Norvēģijā. Gan jau vēl daudz kas jauns atklāsies, un daudz kas viņai būs jāpieredz, bet pirmie iespaidi no Norvēģijas ar Agnijas palīdzību ir atgādāti arī šeit.

Kojās ir noslēdzies ballīšu maratons, laiks šobrīd ir auksts un lietains, Rīgā rāda 11 grādus, bet varētu būt arī zem 10. Jaunās sezonas atklāšanas ballītes šogad reāli piedalījās tikai 2 pirmkursnieces – Ieva un Zane, pietam katra savā dienā. Tomēr – abām meitenēm gods un cieņa, nav jau viegli pienākt pie bara savā starpā pazīstamu, jautru cilvēku, un iejusties. Pats fakts, ka šogad tikai 2 meitenes bija spējīgas atrast kopīgu valodu ar šeit jau dzīvojošiem liecina par to, ka jaunā paaudze arvien vairāk noslēdzas savā kompānijā un nejūt vairs to mistisko kopības sajūtu. Egoisms pieaug.

Rīt, ja laiks uzlabosies, iespējams, sāksim otro ballīšu tūri, jo tuvojas Aristoteļa svētki (kuri gan man liekas bezjēdzīgi – nepiedalos), kojās saradīsies cilvēki, kas jau pirmdien dosies uz lekcijām, kā arī atlikušie pirmkursnieki, kuri dosies uz Pirmsaristoteļa pasākumu fakultātē. Bet to laiks rādīs.

Šovakar ar Gati noskatījāmies “Grown Ups“, un tagad jau laikam ir īstais laiks doties gulēt. Vēl bišķi pie kompja un tad jau.

Nu, tad… Veiksmīgi mums un jums!

Burns like hell.

Pirmkārt, jā, diena man sākās Kurzemē, Talsos, nu, gandrīz pašā centrā, dzīvoklī – ciemos pie radiniekiem. Vispār Talsi oficiāli ir mana dzimtā pilsēta, arī laika tur pavadīts salīdzinoši daudz, lai gan par vietu, no kurienes “nāku” visbiežāk uzskatu Jēkabpili. Jau kopš bērnības ir patikuši visi Kurzemes vietvārdi – Vandzene, Ugāle, Vāne, Laidze, Kabile, nu, bet tas jau cits stāsts.

Tātad, turpināšu ar to, ka pamodos es Talsos, tālāk šurpu turpu pa Kurzemi, uz vecvecāku un vecvecvecāku dzīves un atdusas vietām, pēc tam uz jūru. Viss it kā forši, jūrā ūdens pavēss, bet man jau tas neliegs peldēties. Atradu arī to nelaimīgo kempingu, arī vietas, kur telti var uzcelt nelegāli. Noskaņojums – pozitīvs.

Un tagad, wait for it:

Jā. Vakarpusē nonācu mājās, gribēju beidzot aprunāties ar cilvēkiem, kas iepriekš real-time saziņas līdzekļos (Skype) kādu nedēļu nebija pieejami. Pārāk biju iebraucis optimismā, nē, tā nevar. Vārds pa vārdam, visi plāni tiek mainīti, nekas nesanāks, viss sūdīgi, dzīvei gals un tā. Laikam jau tā arī sanāk, ka reāli draugi ir tie, kas visbiežāk ir tev blakus, ar kuriem jums ir kopīgi pagātnes podi gāzti, kaut kāds stabils pamats, uz kā balstās viss pienākumu un tiesību komplekts, ko sauc par draudzību. Ja šī pamata nav, tad nevar būvēt pārējo, pareizāk, var būvēt, bet – kam tas ir vajadzīgs, un cik ilgi “turēsies”? Tā iegājies, ka man šiem pamatiem jābūt patiešām pārbaudītiem, lai es vispār sāktu kādam citam cilvēkam ko uzticēt, acīmredzot šajā gadījumā, pēdējie, izirušie pamati, bija pārāk jauni, svaigi vai zaļi.

Bet – varbūt, ka tā ir vienkārši karma. Un tad gan – ja karma pieteiktos, ka šī ir viņas atbildība, tad es teiktu – “Ak, nu tad jau viss kārtībā!”, un tā arī justos, jo jaunībā visādu negatīvu notikumu un negatīvu emociju apkārtējiem esmu radījis patiešām bez skaita, un šis gadījums ir simbolisks. Jā, “karmas variantā” man patiešām nebūtu par ko žēloties, viss ir nopelnīts ar uzviju.

Jēkabpils – Ventspils – Kolka – Valmiera – Jēkabpils

Bildes šoreiz tādas, ka publicēšu tikai draugiem.lv, varbūt kādreiz vēl kaut kur. Bet bildes ir bildes.

Šādi pasākumi liek sajust un saprast to, par ko ikdienā nav laika vai iemesla domāt. Zinu, ko esmu darījis nepareizi, ko pareizi, un arī kas mums, šajā pasākumā iesaistītajiem, kopīgs. Ieraudzīju cilvēkus citādākus nekā ierastajā vidē – Jēkabpilī, Rīgā vai kojās. Un ir cilvēki, kuri vairs netiek ieskaitīti kategorijā “koju draugi”, tas laikam tādēļ, ka, jā, savulaik viss sākās kojās, bet nu kategorija tiek mainīta uz “draugi”. Vēl jau, protams, ir kur doties, bet arī šis ir ļoti daudz, ņemot vērā niecīgo procentu, kas iekļūst manā kategorijā “draugi”.

Visādas cilvēciskas skumjas arī uzmācas. Bet tas jau ir pēc tam, un neviens neko nezina.

Šajā sakarā iesaku noskatīties filmu “Mr. Nobody”.

Džordža lente

Domāju, kur tās var dabūt? Izrādās, ka ejot gar Origo, tās dala apmēram 10 aktīvisti (šodien).
Objektīvs viedoklis – nevajadzētu rasu naidu kurināt, jo latvieši jūt naidu uzreiz, krievi – lepnumu!
Subjektīvs viedoklis – kad pagāju garām, sāku nožēlot, ka nepaņēmu lenti, pat vairākas. Būtu demonstratīvi izmetis mistkastē, mazāk citiem tiktu.
Jāiet izplatīt sarkan-balt-sarkanās lentes!

Pārāk daudz patiesības

Smieklīgi sagraut daudzu jūsu mazās, iedomātās pasaulītes, kur politiķiem nav klasesbiedru, studiju biedru; kur konkursi notiek tā, kā rakstīts likumā, un kur jums šķietami ir Satversmē noteiktās tiesības. Jūs dzīvojiet, mierinot sevi ar domu, ka jums ir vārda brīvība. “Kad vajadzēs, kad gribēšu, varēšu teikt to, kas man sakāms, bez bailēm”. Tā jūs sevi mieriniet. Bet pamēģiniet, tikai pamēģiniet, visas ilūzijas izplēnēs. Un tas ir tikai viens piemērs.

Kad es vai kāds, kurš domā līdzīgi, pastāsta jums kā ir patiesībā, un kas notiek tepat mums apkārt (nē, jūsu mazajās pasaulītēs tādas ziņas nenonāk), jūs:

1) sāciet man pārmest pesimismu. Es atbildu, ka tas ir reālisms;

2) sāciet ārdīties kā traki suņi, un mētāties (nez kāpēc) ar uz mani vērstiem apvainojumiem (random izlase);

3) pasmaidiet un sakiet, ka jums tas nerūp, jo jums patīk smaidīt.

Gaužām maz cilvēki mūsdienās māk no vairākiem informācijas avotiem veidot savu viedokli, lielākā daļa vienkārši pieņem kādu vienu sludināto pārliecību par savu (trubas avīzes vai “Dienas” nezināmo īpašnieku/žurnālistu).

Nevar pilsoniska sabiedrība izveidoties bez kaut nelielas personīgās analīzes.